Jāzeps Kivlenieks 80. dzimšanas dienu sagaida ar nākotnes plāniem.
«Lūdzu, lūdzu, mēs jau jūs gaidījām,» verot savas mājas durvis, ienākt aicina namatēvs Jāzeps Kivlenieks. Šodien viņš svin 80. jubileju, taču sveicienam sniegtais rokasspiediens joprojām stingrs, bet labsirdīgs. Jāzepa Kivlenieka vārds lielai daļai jelgavnieku un arī tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem nav svešs. 1967. gada decembrī, kad tika izveidota Jelgavas rajona «Lauktehnika», viņš kļuva par tās vienīgo vadītāju. Uzņēmums nodarbojās ar lauksaimniecības tehnikas remontu, kā arī pārvadāja kravas, nodarbojās ar celtniecību.
«Lauktehnika» tiek uzskatīta par vienu no uzņēmumiem, kas savulaik visvairāk pārveidoja Pārlielupi. Un kā nu ne – uzņēmumā tolaik strādāja ap 1250 cilvēku, Jāzepa Kivlenieka vadībā uzbūvēti ražošanas korpusi Aviācijas, Akmeņu, Tērvetes ielā un Rubeņu ceļā. Tapis dzīvojamo māju rajons ar 427 dzīvokļiem, bērnudārzs «Rotaļa», trīs veikali, četras ēdnīcas, no iznīcināšanas paglābts kultūras nams «Rota». Tika izveidota arī «Lauktehnikas» darbībā nozīmīga palīgsaimniecība. Un sarakstu varētu turpināt.
«Rotaļa» savulaik bijis labākais Latvijas bērnudārzs. Tajā bija sporta zāle, peldbaseins, sauna, mūzikas un darbmācības zāle un ziemas dārzs. Tika renovēta arī 4. vidusskola, ar kuru Jāzepu Kivlenieku joprojām saista cieša sadarbība, viņš iespēju robežās cenšas atbalstīt skolas korus. Pie Jelgavas apvedceļa tika uzbūvēts gaisa tilts, kas tautā joprojām tiek dēvēts par Jāzepa tiltu. Jubilārs lēš, ka Jelgavā viņa darbības laikā uzcelti 27 objekti un vairāk nekā 20 ārpus pilsētas. Viņam ir prieks, ka neviens no tiem nav nojaukts, kaut arī lielākā daļa jau ir citu saimnieku rokās. Neatņemama «Lauktehnikas» ikdienas sastāvdaļa bija sporta spēles, uz kurām ik reizi pulcējas ap tūkstoti dalībnieku, kultūras pasākumi un medicīniskās aprūpes iespējas.
Jāstrādā visu mūžu
1992. gadā uz «Lauktehnikas» bāzes izveidots uzņēmums «Agro-Vita», kurā tiek ražota lauksaimniecības, kā arī kūdras ieguves tehnika. Uzņēmums sadarbojas ar Lietuvas, Vācijas, Polijas un Somijas uzņēmumiem un tehniku eksportē uz tādām valstīm kā Lietuva, Igaunija, Polija, Krievija un Baltkrievija. Uzņēmumā ražo arī meža tehniku. Jāzeps Kivlenieks teic, ka viņa komandā ir talantīgi inženieri konstruktori, sevišķi izceļot Uldi Strautiņu, kurš apmāca arī jaunos darbiniekus. Jubilārs sadarbojas ar LLU Tehnisko fakultāti, organizē studentu ekskursijas uz kūdras purviem un arī pieņem studentus praksē.
Viņš joprojām strādā nenoguris un plāno to darīt vēl vismaz desmit gadu. «Kad sieviete aiziet pensijā, viņa nododas mājas darbiem. Vīrietis pensijā aiziet nedrīkst, viņam ir jāstrādā jebkāds darbs,» pārliecināts Jāzeps Kivlenieks. Darba mīlestība viņā ieaudzināta jau bērnībā. Būdams vecākais piecu bērnu ģimenē, viņš spriež, ka tā varētu būt arī iedzimta, jo tēvs, kurš ne dienu nebija gājis skolā, pats iemācījies lasīt un rakstīt, turklāt izveidojis turīgu saimniecību. Dēls daudz ieguldījis, lai saimniecību atjaunotu. Lai īpašumu atgūtu, pat nonācis konfliktā ar padomju varu. Tagad mājās saimnieko vidējais brālis. Daudz spēka bērnībā devusi piemājas gleznainā ainava Vārkavas pusē un zivīm bagātā Dubnas upe. Arī interese par tehniku radusies vēl mazam, pētot tēva mašīnas. Līdz ceturtajai klasei puikam grūti klājies mācībās, jo daudz pūļu prasījusi tēva saimniecība, taču vēlāk grūtības pārvarētas. Vidusskolas zināšanas iegūtas Preiļos, kur bijuši labi pedagogi un sperti pirmie soļi ārpus klases aktivitātēs – Jāzeps bijis ne vien klases vecākais, bet arī fizikas pulciņa vadītājs. Jau vidusskolā aizrāvies ar žurnālistiku.
Pēc vidusskolas Latgales puisis devās uz Rīgu, lai Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē izskolotos par inženieri. Viņš atminas, ka tolaik bijuši krietni profesori: Oļģerts un Jānis Ozoli, tēvs un dēls Bieriņi, Jānis Āboliņš un citi. Papildus studijām arī veidojis fakultātes sienas avīzi un par saviem rakstiem izpelnījies atzinību, bet arī iekļuvis nepatikšanās. Par studiju laiku jubilārs teic – tie bija skaisti gadi. Viņš atminas, kā, strādājot ostā par krāvēju, kopā ar vēl četriem pieciem puišiem izdomājuši tikt pie siļķu mucas. Liekot lietā aso prātu, izplānojuši, kā panākt, lai pārkraujot viena muca sašķīstu un viņu priekšā izklātos siļķu sega. Šāds gadījums, protams, nepalika nepamanīts, un puiši dabūja dzirdēt asus vārdus par neuzmanīgu darbu, bet pa zemi izvārtītās zivis tomēr atļauts paņemt. «Toreiz pārnesām mājās 30–40 kilogramus. Sabāzām bikšu starās, aiz krekliem un tā izgājām kontroli. Visas kopmītnes nedēļu smaržoja pēc zivīm, bet mums bija svētki,» atceras jubilārs.
Pirmā Jāzepa Kivlenieka darbavieta pēc akadēmijas absolvēšanas 1959. gadā bija Vecumnieku Mašīnu un traktoru stacija, kurā ieņēmis galvenā inženiera, tad pārvaldnieka amatu. 1962. gadā pārcelts uz Bausku – par Bauskas «Lauktehnikas» pārvaldnieku. Pēc nesaskaņām ar partijas komiteju un principiālu rīkojumu nepildīšanu viņš aizgāja no darba, un viņš pārnāca uz Jelgavas Meliorācijas institūtu, kur strādāja par inženieri Meliorācijas mašīnu nodaļā. Pēc tam Jāzepu Kivlenieku pārcēla atpakaļ uz Bausku pašam tīkamajā galvenā inženiera, ne vairs pārvaldnieka amatā. Tur viņš iemācījās saimniecisko vadību un strādāt ar cilvēkiem. Darbs nepalika nepamanīts, tāpēc 1967. gadā, gan ne bez sarežģījumiem, viņu iecēla par Jelgavas «Lauktehnikas» vadītāju. Jubilārs uzsver – vadītājiem tolaik nebija viegli, viņi bija neaizsargāti un pakļauti vietējās varas teroram.
Tās acis…
Visu mūžu jubilārs ir sekojis četrām tēva formulētām dzīves patiesībām: būt saimniekam, vienmēr strādāt, nestrīdēties ar muļķi un precēt jaunāku sievu. Ar kundzi Valentīnu laulībā aizvadīts skaists laiks, un pēc trim gadiem Kivlenieku pāris dzers Zelta kāzas. Abiem liktenīgs bijis arī akadēmijas profesora Jāņa Āboliņa ieteikums inženieriem par sievu ņemt skolotāju, tad noteikti tiks izaudzināti labi bērni. Laikā, kad strādājis Bauskā, padzirdējis, ka no Daugavpils uz Mežotnes skolu atsūtītas jaunas skolotājas – Valentīna pēc izglītības ir bioloģijas, ķīmijas un lauksaimniecības pamatu skolotāja. «Man iepatikās Valentīnas lielās acis – zināju, ka būs skaisti bērni,» nosmaida darbīgais vīrs. Jāzepa ģimenei no 1949. gada izsūtīšanas izdevās paglābties, iestājoties kolhozā, bet Valentīnas ģimeni represijas skāra. Sešgadīgā meitene 1949. gadā kopā ar māti tika izsūtīta uz Sibīriju. Tas ģimenei bija smags laiks, jo mātes brālis pirms pāris gadiem bija nošauts kā nacionālais partizāns. Valentīnas biogrāfija kavēja vīra apstiprināšanu «Lauktehnikas» vadītāja amatā, turklāt drošības iestādēs radīja neuzticību.
Abu ģimenē izaugušas un izskolotas divas meitas, kas nu jau katra ir savā dzīvē. Vita ar izcilību beigusi LU Juridisko fakultāti, Zviedrijā un arī Londonā ieguvusi ekonomikas maģistra grādu un ir galvenā speciāliste starptautiskā auditorkompānijā Latvijā. Viņas ģimenē aug meita Paula (13) un dēls Emīls (7), kurš aizraujas ar futbolu. Savukārt Ilze ieguvusi ekonomikas maģistra grādu Zviedrijā un Francijā – doktora grādu ekonomikas vadībā. Viņa strādā prestižā Londonas universitātē un ar vīru dzīvo Parīzē, abu ģimenē aug dēls Nils (4) un meita Ieva (1). Rūpējoties par to, lai mazbērni aug stipri un veseli, vectēvs Ozolnieku lauku mājās izbūvējis sporta laukumu, kur var gan spēlēt futbolu un volejbolu, gan skriet un lēkt, un šūpoties. Pēc Jāzepa Kivlenieka domām, katram cilvēkam, sevišķi sasniedzot 40–50 gadu slieksni, jārūpējas par savu veselību.
Jubilārs uzskata, ka cilvēka mūžā ir trīs lielas veiksmes. Pirmā no tām ir vecāki, kuri devuši veselību, izglītību un darba mīlestību. Otrā – laulātais draugs. «Man ir fantastiska sieva. Vismaz 50 procenti vīra panākumu pieder labai ģimenei, ko veido laba sieva. Nevar iznākt ne labs vadītājs, ne aktieris, ne kas cits, ja blakus nav atbalsta. Domāju, Valentīnai savā dzīvē varbūt pat ir nācies no kaut kā atteikties manis dēļ,» pieļauj Jāzeps Kivlenieks. Savukārt par savu trešo veiksmi jubilārs sauc mazbērnus. «Bērni ir saistīti ar otro veiksmi. Viņus tu neredzi izaugam, jo ir jāstrādā,» saka jubilārs, cerot, ka mazdēli ies viņa pēdās. «Cilvēks ir laimīgs, ja viņam ir darbs, kas patīk, ja ir kāds, ko mīlēt, un ja ir kas tāds, uz ko var cerēt,» viņš ir pārliecināts.
Iedvesmo ceļojumi
Stāstot par vaļaspriekiem, Jāzeps Kivlenieks teic, ka tādi parādījušies pēc tam, kad nostiprinājusies «Lauktehnika». Viņam patīk dziesmu svētki, arī pats savulaik dziedājis korī. Ja kāds uzdzied, jubilārs vēl tagad labprāt dzied līdzi. Viņa mīļākais komponists ir Džuzepe Verdi. Jubilārs ir aizrāvies ar fiziku un Stīvena Hokinga grāmatām. Viņš arī seko politikai un pasaules, sevišķi Ukrainas, notikumiem. Tāpat viņam ļoti patīk ceļot. Garākais ceļojums esot trīs nedēļās no Klusā līdz Atlantijas okeānam šķērsotā Amerika. «Kā inženierim Amerikā man ir ko skatīties atkal un atkal. Ceļojumi iedvesmo strādāt tālāk,» stāsta jubilārs.
Liels viņa sapnis ir pilnībā māju aprīkot ar mūsdienu tehnoloģijām. Namatēvs izrāda savu darba kabinetu un teic, ka par tādu ilgi sapņojis. Pie sienas cits citam blakus sarindoti Kārļa Ulmaņa, Jāņa Čakstes, Raiņa, Jāzepa Vītola, Džuzepes Verdi, Šarla de Golla, Jāņa Pāvila II, Ronalda Reigana un Aleksandra Solžeņicina, kā arī paša un sievas vecāku un vecvecāku fotoattēli. Lai mazbērni viņus pazītu, teic namatēvs. Viņš arī lepojas ar mazmeitas Paulas zīmējumiem – viņas mākslas darbi rotā nama sienas. Šobrīd tiek remontēts mājas augšstāvs, un ar laiku tur varētu apmesties kāds students. Uz mājas jumta atrodas saules kolektori un baterijas. Kā stāsta namatēvs, tās palīdzējušas piecas reizes samazināt patērētās gāzes apjomu. Gāze mājas sildīšanā tiek izmantota, tikai iestājoties -15 grādu salam.
Lai gan Jāzepam Kivleniekam aprit apaļa jubileja, lielas svinības viņš nerīkos. Labi nosvinēta jau 75. dzimšanas diena. «Man ir daudz radu, sevišķi no mātes puses. Vecīši parasti satiekas kapusvētkos un bērēs, bet jauno nekad nav klāt. Tad nu toreiz saaicināju visus. Teicu – nebūšu dusmīgs, ja vecīši neatbrauks, bet jaunajiem jābūt. Sabrauca tuvu simtam,» teic jubilārs. ◆
