Kā žurnālistei piedaloties smalkos semināros, ko organizē Rīgas ministrijas, bieži vien šķiet, ka šie ierēdņi dzīvo citās dimensijās, kurām maz kopīga ar mūsu reālo dzīvi.
Kā žurnālistei piedaloties smalkos semināros, ko organizē Rīgas ministrijas, bieži vien šķiet, ka šie ierēdņi dzīvo citās dimensijās, kurām maz kopīga ar mūsu reālo dzīvi. Viņi runā par to, kā vajadzētu būt, ka mums būs labi, bet īstenība ir cita. Trīs gadus strādājot «Ziņu» Sadzīves nodaļas vadītājas amatā, man bija gadījums, kad uz avīzi atrakstīja tantiņa, kurai bija saplīsusi tāda pavisam prozaiska lieta kā tualetes pods. Visur, kur viņa bija vērsusies, – NĪP u.tml. –, viņai bija atteikts palīdzēt bez naudas. Cilvēks izmisumā – pensija maza, piederīgo, kā sapratu, nav, ir tikai labi kaimiņi, bet arī viņi nevar visu atrisināt. Tantiņa vērsās pie mums. Ievietojām avīzē lūgumu palīdzēt ar domu, ka varbūt atrodas kāds jelgavnieks, kuram ir krājumā varbūt lietots, taču vēl derīgs tualetes pods. Atsaucās septiņi. Arī cilvēki gados, tādi paši vienkārši jelgavnieki. Tas bija tik patīkami, varēja redzēt, ka labestība mūsos ir. Dīvainā kārtā tā, šķiet, vairāk saglabājusies cilvēkos, kuriem pašiem neklājas viegli, nevis bagātajos, kam vecam cilvēkam nopirkt tualetes podu būtu tas pats, kas man kukulīti maizes.
Līdzīgi bija vēl ar citu kundzi, kurai istabā aizdegās vecais televizors un ugunsgrēkā gāja bojā visa iedzīve. Uz avīzē ielikto lūgumu palīdzēt atsaucās vairāki desmiti. Pēc tam šī sieviete atnāca uz redakciju un pateicības jūtās raudāja.
Tagad visgrūtāk ne tikai Jelgavā, bet visā Latvijā klājas vecajiem cilvēkiem, kas ir palikuši vieni. Noteikti visu savu darba mūžu viņi godīgi strādājuši un tagad spiesti dzīvot tā, ka sāp sirds. Arī par bērniem, protams, sāp sirds, taču tur vismaz ir cerība, ka viņu dzīvē kaut kas var mainīties uz labo pusi. Vecajiem ļaudīm šīs cerības ir mazas, kaut vēlmes viņiem bieži vien ir ļoti pieticīgas.
«Ziņās» rakstot mazas portretskices sakarā ar vārdadienām un brīvā laika pavadīšanu, bieži vien esmu intervējusi ļoti interesantus cilvēkus, arī pārsvarā jau gados, par kuriem rakstīt vajadzētu daudz vairāk. Diemžēl darbu steigā nav laika vairāk uzkavēties, uzrakstīt kaut ko pilnīgāk. Jaunajā darbā man šīs steigas varētu būt mazāk. Bet saviem agrākajiem mīļajiem lasītājiem un vēstuļu rakstītājiem es novēlu rakstīt ne tikai tad, kad ir slikti, bet arī par dzīves gaišākajiem brīžiem, labiem sētniekiem un dakteriem, un arī par labiem žurnālistu rakstiem, kādi, cerams, mūsu avīzē būs vairumā.
