Pirms pāris gadiem, sākot sadarbību ar Birutu Ozolu, kas Rīgā pārstāv Kanādas organizāciju CESO, nebiju domājis, ka šis dialogs būs tik veiksmīgs.
Pirms pāris gadiem, sākot sadarbību ar Birutu Ozolu, kas Rīgā pārstāv Kanādas organizāciju CESO (palīdz Latvijas uzņēmējiem, izglītības darbiniekiem, valsts un pašvaldības darbiniekiem atrast sev noderīgus brīvprātīgos padomdevējus Kanādā), nebiju domājis, ka šis dialogs būs tik veiksmīgs.
Brīvprātīgais padomdevējs
Kad biju aizpildījis veidlapas ar savām vēlmēm, aprakstījis mērķus, izteicis vajadzības, kāpēc ir nepieciešams padomdevējs, pēc kāda laika atsaucās brīvprātīgais Larijs Hallats (Larry Hallatt). Viņš bija ar mieru ierasties Jelgavā, lai mēnesi iepazītos ar problēmām Jelgavas pilsētā un rajonā, kur meklējam iespējas, kā tās atrisināt izglītībā, saimniecībā.
Šī vizīte arī notika, un, aizbraucot no Jelgavas, tika atstāti vairāki projekta ideju apraksti, kā labāk sagatavot informāciju par Jelgavu pasaulei, kā atrast jaunus sadarbības kontaktus Latvijas Lauksaimniecības universitātei Kanādā, kā veidot informācijas centru Jelgavā, kā pašvaldībām veicināt privātīpašuma tirgus attīstību neefektīvas apsaimniekošanas gadījumos. Kanāda sedza brīvprātīgajam ceļa izdevumus uz Latviju un atpakaļ, kā arī dienas izdevumus. Man bija jārūpējas par viesa izmitināšanu, ēdināšanu un vešanu no vienas tikšanās vietas uz nākamo. Hallata kunga kā CESO brīvprātīgais ir cilvēks ar lielu pieredzi šāda veida darbā arī citās valstīs un pirms došanās uz Latviju bija viesojies Krievijā, Saratovas apgabalā. Par viņa darbu Jelgavā toreiz rakstīja arī «Zemgales Ziņas», tāpēc šoreiz par manas atbildes vizītes trīs nedēļu iespaidiem un rezultātiem Kanādā šā gada marta un aprīļa mijā. CESO piedāvā iespējas šādam brīvprātīgajam speciālistam un padomdevējam uzaicināt atbildes vizītē tos cilvēkus, kas viņus ir uzaicinājuši uz Latviju. Tad viņš kļūst par viesu uzņēmēju un sagatavo programmu un darbības plānu vizītei Kanādā. CESO sedz uzturēšanās izdevumus Kanādā, pašam man bija jāatrod līdzekļi ceļa izdevumu segšanai un vīzas kārtošanai.
Atbildes vizītē
Dodoties uz Kanādu, biju izvirzījis vairākus mērķus. Pirmajās divās nedēļās domāju ar CESO palīdzību iepazīties ar Ontārio pavalsts augstskolām, pedagogu izglītības un tālākizglītības sistēmu, ar pašvaldību veikumu vietējās uzņēmējdarbības attīstīšanā, ar hokeja komandu finansu atbalsta sistēmu mazpilsētās un ierobežoto iespēju robežās ar dabas un tūrisma vilinājumiem, ko piedāvā Kanādā tūrisma un atpūtas industrija. Pēdējā nedēļā plānoju ar Toronto latviešu sabiedrības pārstāvju palīdzību pamatīgāk iepazīties ar latviešu sabiedrisko dzīvi, problēmām latviešu izglītībā un sabiedrībā. Tagad, izsverot pavadītās trīs nedēļas, spēju novērtēt visus tos cilvēkus, kas man sniedza atbalstu šīs vizītes laikā, bet guvums ir liels, un to nav vēl nemaz tik viegli izstāstīt.
Esmu bijis Kanādā kopā ar izglītības ministru Andri Piebalgu pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Latvija vēl tikai sāka savu ceļu uz neatkarības atgūšanu. Jālido bija caur Maskavu, un galvenais uzdevums Toronto bija tikties ar turienes latviešiem, lai stāstītu par notiekošo Latvijā. Bija arī iespēja sākt pirmos kontaktus ar skolām un izglītības pārvaldes institūcijām, kas beidzās ar to, ka Rīgā viena arodskola sāka sadarbību jaunas programmas – tūrisma menedžmenta – apguvi.
Lauki un amiši
Tagad, otro reizi dodoties Kanādā, lidojums bija caur Prāgu, jo tas pašlaik ir lētākais ceļš uz Kanādu no Rīgas. Pēc ierašanās Toronto, kur dzīvo tikpat daudz iedzīvotāju, cik visā Latvijā kopā – 2,5 miljoni –, bija jādodas uz Larija Hallata mājām, kas atrodas lauku apvidū uz ziemeļrietumiem no Toronto apmēram trīs stundu brauciena attālumā. Tas deva iespēju pavērot arī, ko nozīmē lauku dzīve Kanādā. L.Hallats savā lauku mājā Česlejā dzīvo vairāk nekā desmit gadu. Iekopis nelielu piemājas dārziņu, iestādījis augļu koku dārzu. Viņam pieder ap 20 ha zemes ar ganībām, mežu, bet lauksaimniecība nav viņa pamatnodarbošanās. Viņš ir uzņēmējs, universitātes profesors, kas aktīvi vairs nestrādā savā nozarē, bet lauki viņam ir vajadzīgi kā miers, klusums, iespēja būt sev patīkamā vidē. Lielākā daļa apkārtnē dzīvojošo lauksaimnieku bija reliģiskas kopienas – amiši jeb menonītu viena atzara – pārstāvji. Tas, ka man bija iespēja dzīvot divas nedēļas šajā vidē, deva iespēju ieraudzīt šos cilvēkus un viņu sadzīvi, kultūru tuvāk, neformālāk. Amiši ir pēcnācēji savā laikā no Eiropas – Vācijas dienvidiem, Šveices – izceļojušiem kristiešu sektas piekritējiem, kas vēl šodien runā savās mājās, ģimenēs īpatnējā vācu dialektā. Viņi neatzīst tehnikas izgudrojumus, kas tiek darbināti ar elektrību, degvielu. Zemes platība saimniecībās ir ap 50 ha, kas tiek apstrādāti ar zirgu. Ūdens pumpēšanai no zemes tiek izmantots vēja rotors, kokapstrādes darbnīcā redzēto virpu, frēzi, zāģi darbināja gāzes ģenerators un tika kurināta malka. Kopienas ļaudis pilsētās nedzīvo un nestrādā rūpnīcās. Mājās neatrast pat velosipēdu. Tās iekārtotas vienkārši, nav fotogrāfiju, gleznu. Cilvēki ir ļoti strādīgi un izpalīdzīgi. Viegli sāk sarunas ar svešiniekiem. Avīzes viņi nelasa, televīzijas un radio nav, bet ziņas tiek nodotas no mutes mutē. Ir lielas ģimenes, dzemdības notiek mājās, liela ir viņu mirstība. Darbojas savas skolas, kur vienā telpā mācās apkārtējo māju bērni no 7 līdz 15 gadu vecumam. Skolotājs vai skolotāja nav gājusi augstskolā nevienu dienu, darba dienās stundas ilgst līdz trijiem pēcpusdienā. Skolā man neizdevās pabūt.
Bērni no mazām dienām tiek nodarbināti saimniecībā. Amiši ir labi amatnieki, jo galvenos ienākumus dod amatniecības izstrādājumu, mēbeļu, zirglietu un citu mantu pārdošana pilsētās tirgū. Armijā amiši nedien, ar valdības iestādēm uztur pēc iespējas mazāk kontaktu. Ieroči var būt, bet tikai medībām. Šad tad viņi rīko zaķu medības uz savas zemes, īpaši ģērbjas. Drānas ir no melna un balta auduma, vīrieši jau no bērnu dienām liek galvā apaļas melnas hūtes, sievietes izejot – īpašas aubes. Baznīcas nav, bet kopiena katru nedēļu dodas pie kāda no kopienas locekļiem, kas arī veic reliģisko kulta rituālu. Parasti tas ir ģimenes galva. Notiekot nelaimei jeb izveidojoties jaunai ģimenei, visa kopiena iet talkā, gan novēršot nelaimes sekas, gan palīdzot iekārtoties dzīvē. Jaunie mēdz doties peļņā pie citiem lauksaimniekiem sezonas laikā.
Līdztekus amatnieku izstrādājumiem var tikt pārdota arī lauksaimniecības produkcija. Hallata kunga kaimiņš pārdeva vistu olas. Braucot pa citām teritorijām, varēja redzēt, ka lauksaimnieki sadarbojas produkcijas pārstrādes jomā un ir specializējušies dažādās lauksaimniecības nozarēs. Daudzi atraduši arī papildu ienākumus savās saimniecībās: tirgo ķimikālijas, tehniku, labo mašīnas. Tā kā bērniem bieži jāveic lieli attālumi uz skolām, izplatīti ir skolas autobusi, kas pieder zemniekiem, bet katru dienu pēc pašvaldības pasūtījuma atbilstoši līgumam viņi dodas pa noteiktu maršrutu, savācot un nogādājot skolā bērnus.
Jautājums, kā kanādieši izturas pret bērnu drošību, ir īpašs. Par to rakstīšu mazliet vēlāk.
