Ziemassvētku rīts Bērzes pagasta «Meimaņu» mājās sākās rosīgi, jo pirmpienīte Brūnaļa bija nolēmusi pasaulē laist savu pirmo atvasīti.
Ziemassvētku rīts Bērzes pagasta «Meimaņu» mājās sākās rosīgi, jo pirmpienīte Brūnaļa bija nolēmusi pasaulē laist savu pirmo atvasīti. Taču gaidītā mazuļa vietā parādījās veselas trīs dzīvībiņas – trīs mazas vēl nedrošas telītes.
– Tas nevar būt nekas cits kā vien Ziemassvētku brīnums, jo kurš tad no pirmpienītes varētu sagaidīt ko tādu. Pirmā telīte atskrēja pati, bet man jau šķita, ka viņa ir pārāk maza, lai būtu viena. Un es nekļūdījos – piedzima arī otra. Pēc tās vēl savam vecītim teicu: vai tik nebūs vēl trešā, bet viņš tik nosmējās. Intuīcija mani nepievīla, – stāsta saimniece Ruta Magina.
Meimaņos dvīnītes gotiņām neesot nekāds brīnums, jo vairākus gadus pēc kārtas raibaļai Čitai dzimuši tikai divi teliņi, bet trīs gan nekad.
Tagad mazās atvasītes ir īstas saimnieku mīlules. Par to liecina arī tas, ka viņi visas spēj atšķirt un jau devuši tām vārdus.
– Tā, kas atskrēja pirmā, ir Megija. Vidējā mums – tā lielākā, un viņu nosaucām par Pārsliņu, bet pastarītei dots vārdiņš Brūklenīte, – skaidro Ruta.
Mazo gotiņu tētis ir pašu audzinātais bullis Maksims. Viņš
gan nu Meimaņus pametis, jo saimnieki nav varējuši tikt galā ar 600 kilogramu smago lopiņu.
Arī jaunās radībiņas ilgi kūtī nepalikšot, jo uzņemties rūpes vēl par trīs gotiņām Maginiem būtu par grūtu.
Saimniekošana orientēta uz piensaimniecību
Meimaņu saimnieku galvenā nodarbošanās ir piensaimniecība.
– Mūsu kūtī pašlaik mīt sešas piena devējas, bet rudenī vēl bija deviņas – trīs vajadzēja pārdot. Samaksa par nodoto pienu ir mūsu vienīgais kārtējais ienākums,– atzīst Aloizs Magins.
Saimnieki nepiekrīt tam, ka piensaimniecība ir nerentabla nozare.
– Mēs pienu nododam akciju sabiedrībai «Zemgales piens» un naudiņu jau kaut kad saņemam. Pašlaik gan tiek maksāts tikai par oktobri, bet tas taču ir labāk nekā nemaz, jo par citu produkciju tagad norēķinās ar vēl lielāku nokavēšanos, – spriež Magini.
Jaunības dienās izmēģinātas dažādas nozares – audzēta labība, tirgotas zemenes, bet nu uz vecumdienām vairs negribas skraidīt apkārt pa tirgiem un arī lopiņi zināmā mērā piesien pie mājas.
– Trīsreiz dienā uz kūti ir jāiet, lai tur vai kas, un lopiņi jāpabaro. Tāpēc vairs nevaram atļauties māju pamest uz ilgāku laiku, – tā saimnieki.
Audzē visu savām vajadzībām
Gotiņas nav vienīgie lopiņi Maginu kūtī – tur mīt gan zirgi, gan cūkas, gan jaunlopi un arī vistas.
– Tagad taču pašiem jārūpējas par savu labklājību. Tāpēc arī mums ir no visa pa drusciņai – tā, lai saimei pietiek. Jaunākā meita vēl mācās augstskolā, un kaut kā viņa ir jāatbalsta. Ar pensijām vien neizkultos. Dzīve Rīgā ir vareni dārga, – stāsta Aloizs.
Saimnieks vēl piebilst, ka viņam nav izprotama šo laiku saimniekošana, kad visi lielie «magnāti» tik metas uz vienu nozari – lielos daudzumos cukurbietes, graudi vai cūkas.
– Agrāk taču arī audzēja to, ko pašiem vajag, un viss bija kārtībā, bet tagad tā ir cūkošanās, – domā saimnieks.
Aloizam patīk staigāt aiz zirga
Klausoties Meimaņu saimniekos, tā vien šķiet, ka viņi nupat izkāpuši no pirmajiem Ulmaņlaikiem un spītīgi pie tā arī turas – šajās mājās tehnika netiek atzīta un zemīti viņi apsaimnieko tikai ar zirgiem.
– Kamēr vien dzīvošu, tik aiz zirga staigāšu. Var jau būt, ka dažam tas šķiet grūti, bet patiesībā ir vieglāk, nekā kratīties traktorā. Man ir traktorista tiesības, bet tajā iekšā nekad nekāpšu, zeme jāapsaimnieko dabiski, – spriež Aloizs.
Meimaņos ir divi nu jau desmit gadu veci zirgi. Tie labi sastrādājušies ar saimnieku, un darbs iet no rokas.
– Ar zirgiem zemi aparu, apsēju, nopļauju, atliek tik kombainu vālā ielaist, lai labību nokultu. Un bieži gadās, ka es jau sen esmu vagā, bet traktoristi tik čubinās gar savu tehniku – atkal kaut kas noplīsis. Sienu, piemēram, nopļauju trijās dienās. Mūsu lopiņiem pietiek ar septiņiem hektāriem, – stāsta Aloizs.
No šādas saimniekošanas savs labums arī ir – krietni vien ietaupās naudiņa, ko vajadzētu maksāt par tehnikas pakalpojumiem, bet saimnieks atzīst, ka tas vēl nav noteicošais, jo zirgs esot labāks par traktoru un pie sava saimnieks paliekot vienmēr.
Meimaņu saimnieki nečīkst
To vien dzird apkārt runājot, ka pirmā Ulmaņa laikos saimniekiem bijusi varena dzīve, taču šim apgalvojumam Ruta un Aloizs nu nekādi nepiekrīt.
– Vai tiešām cilvēki neredz, kā viss ir attīstījies? Vai tolaik tādam saimniekam kā man garāžā varēja būt mašīna? Vai kāds pienu piebrauca pie mājas savākt un par to vēl samaksāja? Tādu piemēru varētu atrast vēl un vēl, bet cilvēki jau teiks: toreiz bija citi laiki. Kādi citi laiki! Tādi pat ļaudis vien dzīvoja, un viņiem klājās vēl grūtāk nekā mums, – domā Aloizs.
Protams, bija jau arī priecīgi brīži tajos laikos.
– Es atminos jaukās mēslu talkas. Tad tik gāja vaļā! Tolaik jau zemīti nemēsloja ar visādiem minerāļiem – pilnīgi pietika ar dabisko mēslojumu. Talku dienās sanāca kaimiņi un radi – vīri meta mēslus ārā no kūts, bet sievas ar dakšām tos izkliedēja pa lauku. Tādās dienās netrūka nedz alus, nedz sievu cepto pīrāgu – viss notika ļoti jestrā gaisotnē. Bet kas tad mums tagad no tā visa palicis? Te jau nevar zināt, kas tev vispār blakus dzīvo – kāds ukrainis vai baltkrievs, nevis radi un kaimiņi. To burvību vairs nav iespējams atsaukt, – spriež Aloizs.
Galvenais šajos laikos esot strādāt, un tad jau arī nav par ko sūdzēties, domā Meimaņos.
– Arī mūsmājās ir tā pati kaite, kas citur, – jaunie nevēlas turpināt mūsu iesākto. Četrus bērnus esam izaudzinājuši, bet visi paklīduši kur kurais un par lauksaimniecību nemaz nedomā. Tik vien būs ar tiem Latvijas laukiem, kamēr tie vecie «kadri» vēl turēsies. Bet mēs jau esam sīksti un tik ātri nepadosimies, – atzīst Ruta un Aloizs.
