Makšķerniekiem labākais novads ir Kurzeme, jo zivju krājumus tur nemitīgi papildina lielais donors – jūra
Cik gan bieži esam sūkstījušies, ka, eh, varētu aizlaist tur, tur, bet ceļš ir garš, degviela dārga, kur nu vēl pārējās izmaksas, daudzviet arī tās licences… Galu galā sanāk apaļa summiņa. Ja vēl trāpies uz necopes laiku, tad, braucot mājās, no morālās pacilātības nav palicis pāri pilnīgi nekas. Vien puņķi, kreņķi un asaras. Nedod Dievs, ja vēl otra pusīte «uzbrauc augumā» par izdevumiem un izniekoto laiku, lai gan labi pavadītas stundas svaigā gaisā arī ir tā vērtas.
Taču nebūsim banāli un, ja kāds apgalvo, ka man jau to zivi i redzēt nav vajadzības, galvenais ir pabūt projām no pilsētas burzmas, neticēsim viņam. Tīrais blefs, jo tad jau tikpat labi var kājām iziet no jebkuras Latvijas «lielpilsētas» un atrast kādu mežmalu, lai paostītu tīru gaisu. Patiesībā šie pasaku teicēji paslepus sēžas spēkratos un velk uz visām debespusēm ar cerībām par lielo lomu.
Vai visur ir vienādi?
Kaut arī mūsu valstij platākajā vietā var izbraukt cauri sešās stundās, tomēr laiks, kā saka, ir nauda. Ja skatāmies no makšķernieku viedokļa, tad, šķiet, labākais novads tomēr ir Kurzeme. Upes tur ir bagātākas, jo to krājumus nemitīgi papildina lielais donors – jūra. Sastopamas ir praktiski visas zivis. Vienīgā nopietnā suga, pēc kuras jābrauc pat kurzemniekiem, ir sami. It kā jau Ventā daži izvilkti, bet tomēr tā ne tuvu nav Daugava. Taču neba kurzemnieki iztiek bez problēmām. Vēlos rudeņos vai ziemas sākumā, kad upju krastos vairs nepasēdēsi, jo malas lēnām apledo, otrs Latvijas gals jau braši «drasē» pa ledu un spīdzina mazos asarēnus. Man šķiet, ka nemaz jau nav tik slikti. Ja vēl uz Daugavas nepastāvētu Rīgas spēkstacija, būtu pavisam labi. Vienīgais, kā dēļ nāktos braukt uz Kurzemi, būtu jūra un butes. Taču tas no sērijas, kā būtu, ja būtu.
Mēs darām tā
Arī es nepiederu pie tiem, kas ar papīrnaudu izlīmē tapešu vietas un ar sīkmonētām baro vistas, lai olās būtu vairāk dzelzs. Tāpēc nākas dalīt, reizināt, skaitīt un summēt.
Protams, šā brīža jeb katra pavasara «top» upe ir Venta. Piecas sešas reizes cenšos aizbraukt, un visbiežāk to darām kompānijā divatā vai trijatā. Attiecīgi sadalās arī naudas izteiksmes summas, kas dīvainā kārtā nez kāpēc sarūk. Ventā ir iespējas copēt licencētās zonās, un tikpat labi to var darīt arī vietās, kur šie apliecinājumi nav vajadzīgi. Protams, maksas zonas izveidotas tur, kur zivis koncentrējas visvairāk. Lai šādos braucienos nepaliktu tukšā, rēķināmies ar trim sugām: vimba, vēdzele un lasis vai taimiņš.
Parasti izbraucam ap pulksten 12. Iznāk ap 220 kilometru uz vienu galu. Paņemam katrs pa vimbas un laša licencei un dodamies uz jau zināmu vietu. Pa 36 gadiem, kopš turp braucu, izpētīts viss iespējamais. Kaut arī krasti mazpamazām Ventā iztaisnojas, tomēr grunts aprises neko daudz jauna neiezīmē. Tas ir ļoti svarīgs faktors, lai varētu cerēt uz labu lomu.
Ap pulksten 15 esam pie upes un ķeramies pie vimbu copes. Šogad jūrnieces vēl nav sākušas kāpt, jo ūdens joprojām ir ļoti auksts, tāpēc nākas šīs sudraba bultas pameklēt pa ziemošanas bedrēm. Posmā, kur makšķerējam, šādas vietas ir vairākas. Lielākās problēmas sagādā pārvietošanās, jo krasti ir slīpi un slideni. Nav nekādu problēmu iebraukt ūdenī, bet tas nebūtu ieteicams, turklāt jau metru no krasta (kamēr ūdens līmenis vēl ir salīdzinoši augsts) dziļums sniedzas pāri diviem metriem.
Tā kā straume ir paliela, izmantojam tā saucamos jūras kātus ar lielāku testu, jo bieži vien šajā vietā nācies likt pat 200 un vairāk gramu svinu, lai noturētu sistēmu ar ēsmu uz vietas. Šogad gan, par laimi, tik lielas straumes nav bijis, tāpēc pilnībā pieticis ar 100 gramu un mierīgākās vietās jau var darboties arī ar fīderi un attiecīgu svinu. Ar pavadiņām vimbu copei esmu atstrādājis mājasdarbus. Pavadiņas resnums 0,23, noteikti fluorokarbons, un tad sākas variācijas par tēmu, kas saistītas ar āķu izvēli. Vienai daļai pavadiņu sienu krāsainas plastmasas mormiškas. Tas gadījumam, ja upē ir duļķains ūdens. Savukārt dzidram ūdenim tiek sieti parupji parastie āķi ar slīpo liekumu. Kāpēc parupji? Vimbu daba apveltījusi ar muti uz leju, un augšējā lūpas mala, kaut arī ir pietiekami bieza, turpinājumā uz galvas pusi savienojas ar pēdējo caur ļoti plānu plēvītes kārtu. Kā par spīti, tieši šajā plēvē arī ieķeras āķis – jo tas būs smalkāks, jo ātrāk izplēsīs lielāku caurumu un dos zivij iespēju aizmukt.
Vēdzeļu laiks
Tā nu ķeram vimbas, bet ar tumsas iestāšanos pārsienam resnākas pavadas ar lielākiem āķiem, uz kuriem tiek sēdinātas balto zivju filejas vai naktstārpi. Skaidra lieta, ka «izejam» uz vēdzelēm. Te nav ko slēpt, un pateikšu tiem, kam vēl nav zināms, ka Ventā jau piekto gadu tiek sistemātiski ielaisti vēdzeļu mazuļi, turklāt ļoti pieklājīgā daudzumā. Iespējams, pagājušo rudeni daudzi dzinās uz šo upi tieši vēdzeļu dēļ, jo nav Latvijā citas vietas, kur šo zivju būtu tik daudz un tādos izmēros. Kilogramīga vēdzele Ventā skaitās standarts. Vēdzeļu copē ilgāk par trim tumsas stundām nedarbojamies, jo rēķinām spēkus nākamās dienas taimiņu vai lašu medībām, tāpēc, neņemot vērā rezultātus, dodamies vismaz stundas četras nosnausties.
Rīts kā jau rīts
Oh, cik bieži ir bijis tā, ka negribas celties, un viss. Ārā pilnīgs klusums, ja neskaita bezgalīgu putnu dziedāšanu. Tā vien velk snaudienu turpināt, bet zemapziņa saka: celies, celies, jo lasim pats rīta cēliens ir ļoti labs laiks. Ņemam spiningus, visparastākos šūpiņus, voblerus vai rotiņus, un sākas iemešanas un izvilkšanas darbs, kas bieži vien beidzas jau pirmajā pusstundā, bet citreiz savu pēcpusi noliec uz kāda nogāzta koka stumbra tikai dienas viducī.
Šogad, tāpat kā lielākā daļa spiningotāju, kas nodarbojas ar velcēšanu, izmantoju jaunievedumu – «Deeper» eholoti. Ļoti ērta manta. Pielieku pie tā paša lašu spininga pītās auklas karabīnes, ielingoju tenisa bumbiņas lieluma devēju upē un ar kāta un auklas palīdzību izvadu to, kur pats vēlos. Tajā pašā laikā skatos mobilajā tālrunī un redzu katru kanti, zivis, dziļumus… Tādējādi ļoti viegli atrast meklēto. Protams, tas vēl nenozīmē, ka zivij būs interese par piedāvāto bleķa gabalu.
Šogad Ventā esmu bijis divas reizes un tūlīt braukšu atkal. Abās reizēs esmu atradis, kur sēd lasis vai taimiņš. Pirmajā cītīgi «nokapāju» sešas stundas gar četrās dažādās vietās mītošām lielām zivīm (pēc eholotes). Rezultāts – ne piesitiena. Savukārt pēdējā reizē man bija nepieciešami tikai seši metieni, un 5,5 taimiņš, izveidojis pāris efektīgas sveces upes vidū, tomēr padevās.
Tā nu rezumējums no pēdējās reizes. Sešas vimbas (Ventā licencētā zonā ar vienu atļauju drīkst ķert septiņas šīs sugas zivis), 1,2 kilogramu vēdzele. Vēl viena pārrāva pavadu. Iespējams, bija kāds defekts, jo upes gultni sedz ļoti daudz gliemežvāku. Kā punkts visam – taimiņš.
Lai jums veicas un ne asakas! ◆
