Jānis Veilands uzņēmies rūpes par jauniešiem, kurus interesē dzelzceļš
Gaitis GrūtupsPēc kara, kad Veilandu ģimenei atgriezās Jelgavā, tēvam kā namdarim un galdniekam bija daudz darba. Dēls Jānis pusaudža gados ne mazums no tēva mācījies, tomēr strādāt viņa profesijā nevēlējās. Varbūt iet mācīties par klaunu? Jelgavas Tautas teātrī pie režisora Jāņa Lūsēna jauneklim bija uzticētas vairākas lomas. Tomēr šis sapnis nelikās īsti reāls, nez vai maizi nopelnīsi. Tā Jānis devās uz dzelzceļa staciju, kur pieteicās par bagāžas krāvēju un uz mūžu kļuva par dzelzceļnieku, lokomotīves mašīnistu. Savā darba mūžā bez avārijām viņš nobraucis vairāk nekā miljonu kilometru jeb apmēram trīsreiz līdz mēnesim.Sirdij vajadzēja vēl kaut ko vairāk. Jānis ar panākumiem darbojās amatierkinostudijā «Fokuss», fotografēja. Beidzamajā laikā aktiera darbam uz skatuves var pielīdzināt viņa «izrādes» Muzeju naktīs. Pērn Latvijas Dzelzceļa muzeja filiāli Jelgavā apmeklēja 769 interesenti, bet šopavasar – 1560. Droši vien daudzi «nakšņotāji» būs ievērojuši sirmu, enerģisku vīru, kurš atsaucīgi skaidro, kāpēc ekspozīcijā atrodas viens vai otrs eksponāts. Tēva darba somas pievilcība Ar savu nākamo sievu Mariju Jānis iepazinās ballē Jelgavas Dzelzceļnieku klubā (tur tagad tikko manāmi darbojas reliģiskā organizācija «Jaunā dzīve»). 1964. gadā abi nosvinēja kāzas. Ģimene vienmēr ar cieņu izturējusies pret Jāņa profesiju. Dzīvoklī bija iekārtota atsevišķa istaba, kur atpūsties pirms reisa, vienmēr, dodoties uz darbu, līdzi termoss ar kafiju un sviestmaizēm. Kad pēc pusotras diennakts atgriezies no reisa mājās, meita Daina metusi aci uz tēva darba somu. Septiņdesmitajos gados mūsu vietvalži pārcentās, Latvijas lauksaimnieku saražoto pārtiku piegādājot Maskavai, Ļeņingradai. Pašu veikalos daudz kā trūka. Taču, piemēram, lietuviešiem mugurkauls bija stingrāks. Brigādei atgriežoties no Viļņas (līdz turienei un atpakaļ Latvijas mašīnisti vadīja Kijevas, Simferopoles, Minskas un citus uz dienvidiem kursējošus tālsatiksmes vilcienus), parasti somā bija siers, sviests, desas, arī kāds kārums bērniem. Dabasskatus vērojotPar dzelzceļnieku un vēl jo vairāk par mašīnistu nevar strādāt katrs. Taču, kā atzīst Jānis Veilands, dažkārt darbā pieteikties nākot arī tādi vīri, ko vajadzētu no dzelzceļa dzīt prom ar slotu. Mašīnistiem izstrādātas papildu prasības, psiholoģiskie testi, periodiski jākārto kvalifikācijas eksāmens. Profesija ir grūta, saistīta ar neatlaidīgu uzmanības koncentrāciju, vibrācijām, magnētisko lauku. Tādēļ vēl jo vairāk dzelzceļniekam jābūt savējam, izpalīdzīgam. Par agrākajiem darba biedriem Jānis Veilands divus gadus veidoja portretu galeriju laikrakstā «Dzelceļnieku Domas», ko izdeva arodbiedrība. No jaunības gadiem viņš atceras arī Alekseju Prohorovu, mašīnistu, kurš gāja bojā 1966. gada martā vilcienu katastrofā Daugavas dzelzceļa stacijā Jelgavas – Krustpils līnijā un kuram par godu Jelgavā nosaukta iela. No otras puses, darbs uz dzelzceļa saistās ar romantiku, lieliskiem dabasskatiem. Tādus saullēktus, sarmu, meža ainavas, arī miglu, kurai vilciens iet cauri maršruta paredzētajā ātrumā, nekur citur Jānis nav redzējis. Vācietis saķēra galvu«Septiņdesmitajos gados biju pieredzes apmaiņas braucienā pie mūsu draugiem toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Braucu kopā ar vecu vācu mašīnistu, kurš vadīja vilcienu no Kemnicas līdz Drēzdenei. Es viņam pajautāju: «Cik reižu jums gadījies sabraukt pašnāvniekus vai neuzmanīgus gājējus?» Viņš domāja, domāja un galu galā visā depo nevarēja atcerēties nevienu šādu gadījumu. Kad teicu, ka man tādi bijuši astoņi, vācietis sākumā saprata, ka es domāju visu savu Zasulauka depo, taču, kad paskaidroju, ka tas bijis man vienam pašam, saķēra galvu. Pavisam mašīnista dzīvē man bijuši piecpadsmit šādi gadījumi. Tā ir ļoti smaga psiholoģiska trauma. Mašīnists notikušajā nav vainīgs. Labākajā gadījumā cilvēku uz sliedēm iespējams pamanīt puskilometra attālumā, bet šādā distancē apturēt pilnā gaitā ejošu vilcienu nevar,» stāsta pieredzējušais dzelzceļnieks. Pensijā Jānis Veilands mierīgi nosēdēt nevarot. Kaut arī pāri septiņdesmit, atrod iespējas, kur piestrādāt. No tēva mantotā galdnieka amata prasmes noderot dzelzceļa staciju modeļu izgatavošanā. To viņš kopā ar jauniešiem veic Dzelzceļnieku biedrībā Rīgā, Dzirnavu ielā. No viņiem iznākot nākamie mašīnisti, inženieri, kas ar darbu esot diezgan apmierināti, jo Latvijas Dzelzceļā krīzi nejūt, pārvadājumu apjomi ir diezgan stabili, pat ar tendenci palielināties.
Jānis VeilandsDzimis Jelgavā 1937. gadā Dzelzceļā no 1956. gada. Pirmie amati: bagāžas krāvējs, pārmijnieks, vilcienu sastādītājs Jelgavas stacijā1961. gadā absolvējis Rīgas Dzelzceļa tehnikumu un pēc tam 32 gadus strādājis par lokomotīves mašīnistu pasažieru dīzeļvilcienos, no 1992. līdz 1999. gadam par lokomotīvju pieņēmēju Zasulauka depoBūdams pensijā, darbojas Latvijas Dzelzceļnieku biedrībā, piedalās vēstures izpētē, ir biedrības jauniešu nodaļas kuratorsApbalvots ar «Goda zīmēm» par 500 tūkstošu un miljona kilometru nobraukumu bez avārijām
