Medību trofeju izstādes nemaz nerīko tik bieži. Vēl šodien, 6. aprīlī, jelgavniekiem ir iespēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes zālē apskatīt studentu, pasniedzēju un speciālistu medību trofeju izstādi.
Medību trofeju izstādes nemaz nerīko tik bieži. Vēl šodien, 6. aprīlī, jelgavniekiem ir iespēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes zālē apskatīt studentu, pasniedzēju un speciālistu medību trofeju izstādi.
Meža fakultātē 30. martā interesenti varēja piedalīties Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) mednieku tūkstošgades mijas medību trofeju izstādes atklāšanā. Tajā var apskatīt LLU mednieku pēdējo 10 gadu labākos ieguvumus. Atklāšanā netrūka speciālistu, LLU pasniedzēju un studentu, kas sirdī ir kaislīgi mednieki. Viņi, aplūkojot izvietotos eksponātus, dalījās pārdomās par šādu izstāžu nepieciešamību, medību trofeju vērtību un pašu pieredzēto, tās iegūstot.
Zelta vai sudraba ragi?
Arī tiem, kas paši nav rūdīti mednieki, noteikti gadījies no radiem, draugiem vai paziņām dzirdēt frāzi: tie ir mani sudraba ragi, bet šos…, un tad sākas plašs piedzīvotā atstāstījums, kas ir interesants ne tikai medībās bijušajiem vien. Bieži vien ar medniecību nesaistītie klausītāji tā arī īsti nezina, cik vērtīgas ir šīs trofejas un kāpēc viens mājās pie sienas piekārtos ragus dēvē par sudraba, bet cits – par zelta.
Iesākumā trofeju izlikšana apskatei jeb izstāžu rīkošana attīstījusies kādas valsts reģionos, vēlāk visas valsts, pēc tam starptautiskā, līdz pat ekspozīcijām pasaules mērogā. Starptautisko izstāžu rīkošanas pirmās aktivitātes fiksētas 19. gadsimta otrajā pusē.
Pirmā lielākā starptautiskā izstāde sarīkota 1873. gadā Vīnē.
Vēlāk tās bijušas – 1900. gadā Parīzē, 1902. gadā Berlīnē. Savukārt 1904. gadā Berlīnē eksponētas 1166 Eiropā un 30 Āfrikā nomedītas trofejas.
Pēc daudzmaz vienotas medību trofeju vērtēšanas sistēmas starptautiska izstāde notika Vīnē 1910. gadā. Tās atklāšana pierādīja apgalvojumu, ka medības vismaz agrāk bijušas augstdzimušu un naudīgu cilvēku izprieca, jo izstādi vadīja Austrijas karalis Francis Jozefs I un to apmeklēja ASV prezidents, kā arī Zviedrijas un Beļģijas karaļi. Izstādē bija vairāk nekā 20 000 eksponātu no visas Eiropas, ASV, Kanādas un Krievijas.
Daudz vienotāka nomedītā vērtēšanas sistēma tika ieviesta 1930. gada izstādē Leipcigā, kur tika eksponēta 3141 trofeja no Bulgārijas, Čehijas, Dānijas, Ungārijas, Vācijas, Polijas un Austrijas.
Izstādes notiek arī Baltijā
Vēl pavisam nesen tradicionālas bija arī Baltijas republiku medību trofeju izstādes, taču šī tradīcija mūsdienās pamazām izzūd sakarā ar īpašumu tiesību un medību platību maiņām. Tomēr apgalvot, ka izstādes nenotiek, arī nevar, piemēram, pagājušajā gadā ļoti plaša trofeju ekspozīcija bija apskatāma Ventspilī.
Par medību trofejām uzskatāma taksidermēta (taksidermija – ādu apstrāde un izbāzeņu izgatavošana) dzīvnieku ķermeņa daļa vai viss tā ķermenis, putnu izbāzeņi, pārnadžu ādas, spalvas, zobi, nagi, sari un, protams, ragi, ilkņi, galvaskausi un plēsēju ādas, kas vērtējami pēc CIC (Starptautiskā Medību un medījamo dzīvnieku aizsardzības komitejas) punktu sistēmas.
Latvijas medību saimniecība – pārmaiņu stadijā
Latvijas medību faunas pārstāvju trofejas, kas vērtējamas pēc CIC punktu sistēmas ir aļņu, staltbriežu un stirnāžu ragi, meža kuiļu ilkņi, vilku, lūšu galvaskausi un ādas, kā arī lapsu un āpšu galvaskausi.
Medības cieši saistītas ar senām saimnieciskās darbības un tautas kultūras tradīcijām, ko galvenokārt kā atpūtas veidu turpina pārmantot zināma daļa sabiedrības.
Periodā no Otrā pasaules kara līdz neatkarības atgūšanai Latvija piederēja valstīm, kur līdz ar amatieru medībām pastāvēja arī profesionāla medību saimniecība. Kopš neatkarības atgūšanas valsts mainījusi ekonomisko virzienu, tāpēc mūsdienu medību saimniecības mērķi un stratēģija pašlaik ir pārmaiņu stadijā.
Latvija jau ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem līgumiem, kas būtiski maina dažu medījamo sugu apsaimniekošanas politiku nākotnē. Kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvijai būs jāpilda arī 1979. gadā pieņemtā Eiropas Padomes direktīva par savvaļas putnu saglabāšanu un 1992. gadā pieņemtā direktīva par dabisko biotopu un savvaļas floras un faunas saglabāšanu.
Nākotne no medniekiem prasa daudz dziļākas zināšanas un lielāku atbildību, manipulējot ar dzīvnieku skaitu. Piemēram, pārmērīga tiekšanās uzlabot trofeju kvalitāti var nonākt pretrunā ar dabisko izlasi.
Mednieki klanās dievietei Diānai
Mednieku ticējumiem un tradīcijām, protams, ir sena vēsture. Grieķu mitoloģijā kā medību dieviete minēta Artemīda, kas rūpējusies par meža dzīvniekiem, ganāmpulkiem, auglību, sodījusi medniekus, kas nesaudzīgi izturējušies pret dzīvniekiem. Romiešiem savukārt tā bijusi dieviete Diāna.
Arī Latvijā daži mednieku kolektīvi pirms medībām godina Diānu. Ir ticējums: jo zemāk Diānai paklanīsies, jo labāk viņam veiksies. Tautasdziesmās saistībā ar medībām nereti minēta Meža māte.
Senas mednieku tradīcijas saistītas ar lauztiem vai grieztiem koku zariem. Tā ir īpaša mednieku simbolika. Šādas tradīcijas visplašāk iesakņojušās Vācijā, Čehijā un citās Eiropas valstīs. Daļa ieviesta arī Latvijā. Piemēram, pēc dižmedījuma iegūšanas medību vadītājs pasniedz medniekam lauztu trijžuburu egles vai lapotu ozola godinājuma zariņu. Tas ir augstākais apbalvojums medībās.
Viens no vispopulārākajiem ticējumiem, kam mednieki tic arī šodien, ir šāds: ja pirms medībām satiek sievieti, tās būs neveiksmīgas, ja vīrieti – veiksmīgas.
