«Iesaistās vietējie. Brauc arī tūristi. Taču ne jau tas ir centra mērķis. Svarīgākais ir popularizēt amatniecību. Lai jaunieši kaut vai prastu atšķirt koku no lamināta. Panākt, ka mainās vērtību sistēma,» saka kokamatnieks Valdis Lauris. Viņš atzīst, ka nepilnu divu gadu laikā, kopš Glūdas pagasta Zemgales ciematā durvis vērusi kokapstrādes darbnīca, tas pamazām arī izdodas. Par to interesenti šonedēļ var pārliecināties atvērto durvju dienās amatniecības centros ne tikai Glūdā, bet arī Jaunsvirlaukā, Svētē un Līvbērzē.
«Šīs līstes aizies skolai. Te vienam zemniekam izkapts kāts jāsalabo, bet tie soli top kādai iestādei. Pasūtījumus kā tādus nepieņemam. Ja cilvēks grib kaut ko salabot, izgatavot, pamācīties, šeit viņš to var izdarīt. Ja radusies zināma prakse, var pielaist pie kāda instrumenta,» rāda V.Lauris.Pieraksts trim gadiemKokamatnieku Glūdas pagasta amatniecības centrā var sastapt trīs četras reizes nedēļā. Viņam līdzās parasti rosās divi mācekļi. Patlaban darbnīcā savas prasmes slīpē jelgavnieki Konstantīns Krivonosovs, kuram šī ir pirmā nopietnā saskarsme ar koku, un Ronalds Linde. «Atradu internetā, ka ir šāds centrs, un uzreiz pieteicos. Iepriekš esmu mācījies par galdnieku. Taču galdniecības bez pieredzes neņem. Visiem vajag uzreiz gatavus meistarus,» viņš sūrojas, vienlaikus priecādamies, ka amatniecības centrā iespējams ne tikai pilnveidot savas profesionālās iemaņas, bet arī apgūt dažādus amatnieku knifus.V.Lauris atklāj, ka jauniešu interese par iespēju nopietni un mērķtiecīgi darboties kokapstrādes darbnīcā ir liela. Pieraksts tapis trim gadiem uz priekšu. «Šajā laikā te kārtīgi «izmalušies» cauri seši puiši. Mācāmies visu – kā koks izaug, kad un kā to nozāģēt, kā pārvest, žāvēt un izzāģēt,» stāsta amatnieks, kuram savs arods ir gan maize, gan vaļasprieks. Darbošanās amatniecības centrā vairāk ir sirdslieta, par ko atalgojumu Valdis nesaņem. To viņš nopelna savā uzņēmumā, no kura centram tiek dažādi pāri palikušie kokmateriāli.Grib savu mārketinga speciālistuKokapstrādes amatniecības darbnīcu Zemgales ciematā labprāt apmeklē arī skolēni un ekskursanti. «Strādājam uz pilnu jaudu, bet varētu vēl vairāk, ja mums būtu lielākas telpas,» V.Lauris atklāj, šķiet, vienīgo problēmu, kas ierobežo ar seno arodu iepazīstināt lielāku cilvēku pulku.Koka apstrādes amatnieks sastopams arī Jaunsvirlaukas pagasta amatniecības centrā. Taču tā darbība patlaban nedaudz apsīkusi, atklāj projekta pārstāve Alīna Ankudoviča. «Sākumā nāca gan bērni, gan sievietes. Interese bija ļoti liela, bet tad tā noplaka. Šad tad kāds kaut ko pajautā vai atnes salabot kādu krēslu,» viņa raksturo. Ārkārtas pasākumus gan šajā ziņā nevajagot veikt. «Lai viss rit savu dabīgu gaitu. Pieredze liecina, ka interese par senajiem arodiem veidojas viļņveidīgi, un pienāks laiks arī koka apstrādei,» pārliecināta A.Ankudoviča, piebilstot, ka amatnieki tāpēc dīkā nestāvot. Viņi mācās, piedalās izstādēs un gadatirgos.Labāk ar interesentiem veicas otram amatniecības centra «Jaunlīdumi» novirzienam – ādas apstrādes darbnīcai. Izveidojies pulciņš, kas satiekas vismaz reizi nedēļā. Ar arodu labprāt iepazīstas apmaiņu projektu dalībnieki, kas bieži viesojas Jaunsvirlaukā, kā arī ekskursanti. Viņu gan varētu būt vairāk. Tāpēc, lai vairotu popularitāti, centram vajadzētu savu reklāmas un mārketinga speciālistu, norāda A.Ankudoviča.Paši gādā materiālusVisi četri amatniecības centri Jelgavas novadā (Svētē darbojas arī keramikas darbnīca, bet Līvbērzē notiek aušana, pērļošana un rokdarbi) atklāti 2011. gada februārī. Tie tapuši Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības projektā, kura kopējais finansējums bija vairāk nekā miljons latu. Jelgavas novada pašvaldības pārstāve Dace Kaņepone informē, ka līdz ar projekta noslēgumu amatniecības centri pārgājuši pagasta pārvalžu uzraudzībā un atbildībā. Tomēr kā pēc būtības autonomām uzņēmējdarbības vienībām centriem pašiem jārūpējas par materiālu iegādi, sagatavēm, apmeklētāju piesaisti un sadarbību ar skolēniem.«Pagaidām gan jāatzīst, ka vēl nav atrisināts amatniecības centru juridiskais statuss, jo cilvēki tajos darbojas pēc brīvprātības principa. Tātad apmeklētājus, aroda apguvējus māca un uzņem bez maksas. Vēl arī neskaidra centru attīstības stratēģija, jo līdz ar patstāvīgu saimniekošanu tiem būtu ļauts izvērst aktīvu mārketingu un apmeklētāju piesaisti, ko pašlaik nodrošina vienīgi pašvaldība un Jelgavas Tūrisma informācijas centrs,» atzīst D.Kaņepone.
