Mācības 24 stundas diennaktī. Es zinu, ka to grūti pat iztēloties, bet, tā kā mums ir maz laika, vācu valodu Ķīlē mācos arī miegā.
Mācības 24 stundas diennaktī. Es zinu, ka to grūti pat iztēloties, bet, tā kā mums ir maz laika, vācu valodu Ķīlē mācos arī miegā. Un tas tāpēc, ka valodas apguvē mana skolotāja dod priekšroku dzīvai dzīvei. Intensīvas sarunas, obligāta grāmatu lasīšana, TV un radio viss bez vārdnīcas. Arī sapņi un mūzika naktī, protams, bez vārdnīcas. Ja kaut ko nezinu vai nesaprotu, paskaidrojumu, ko vārds nozīmē, varu saņemt tikai vāciski. Arī jārunā tāpat – bez vārdnīcas. Neiznāk, neizdodas, nevar saprast? Lēnām un vēlreiz no jauna. Grūti? Nu jau vairs neesmu nogurusi, bet pirmajās dienās likās – piekususi ir ne tikai mana mēle, bet arī ausis. «Kā tu ar skolas zināšanām tik labi runā vāciski? Mums te turki dzīvo 25 gadus un nerunā,» brīnās mana pacietīgā skolotāja. Bet es zinu, pēc dažiem teikumiem atkal būs kļūdas un viņa pacietīgā mīļumā labos un labos. Reizēm kļūdas ir iesēdušās tik dziļi, ka veselu dienu jāatkārto viens un tas pats, līdz sāku pamanīt nepilnības un pusvārdā izlaboju sevi. Tad pienāk brīdis, kad saņemu atzinīgu skatienu, – kļūdas vairs nav.
Mana skolotāja ir darbā. Liekas, nu varu paklusēt, palasīt vai mazliet atslābināties un runāt tikai ar suņiem. Bet, tiklīdz paņemu putekļusūcēju (pamanu, ka pat domās to jau saucu vāciski) un sevī pasmaidu, ka tas ir vienīgais, kas Ķīlē runā latviski, pie durvīm zvana. Ir atnācis valodas terapeits Kajs. Man notirpst kājas un atmiņā ataust filma «Mana skaistā lēdija», kurā puķu pārdevēja pie profesora angļu valodu mācījās ar lodītēm mutē… Patiesībā Kajs ir tikpat mīļš un pacietīgs kā mana skolotāja, un, kad kopīgo sarunu stundas aizritējušas, viņš atzinīgi pasmaida: «Tu pat no skata esi īsta āriete. Blonda, zilacaina, gaišu seju…» Nu arī mana kārta pasmaidīt. Pastāstu par Latvijas vēsturi, vāciešiem Latvijā un manas dzimtas izcelsmi, vācu uzvārdu… Nākamajā reizē Kajs ierodas ar vācu preses materiāliem par Latviju, un tik vien atliek laika, kā tos izlasīt.
«Ķīles Ziņas», kas Ķīlē ir tikpat pieprasīts laikraksts kā «Zemgales Ziņas» Jelgavā, ir manu ikdienas brokastu daļa. Lasu, saprotu, pamazām uzzinu jaunāko ne tikai politikā un ekonomikā. Ar ziņām gan manai vācu valodai nepavisam nepietiek, tāpēc ik vakaru kopā lasām profesionālo literatūru un, protams, vācu klasiķu darbus. Kad diena bijusi sevišķi piepildīta, brīžam ir ļoti grūti. Tad atzīstos, ka teksta jēgu vairs neuztveru. Tikai valodas mūziku. Mana skolotāja pasmaida: «Arī tas ir labi. Valoda ir jājūt ļoti dziļi…»
