Diemžēl valsts valodas jautājums kļuvis var svarīgāko un arī saspīlētāko valstī. Abas kopienas realizē savtīgu politisku mērķi – nostiprināt savas valodas pozīcijas. Atcerēsimies, ka politika ir nekas vairāk kā cīņa var varu, kur altruisms un filantropija jau ir novirzes. Cik nekaitīga ir abu pušu sāktā aģitācija, rādīs laiks. Uzjautrina vārdnīcu nekautrīgās definīcijas: «Politika – iepriekš pārdomāta, apsvērta, arī attapīga izturēšanās, rīcība, arī paņēmienu kopums kāda (parasti savtīga) mērķa sasniegšanai.»Reti kurš vairs pat sagaida, ka mēs tiešām upurēsimies sabiedrības labuma dēļ, tāpēc lielākoties esam tikai politiķi, pārdomāti cīnoties par saviem savtīgajiem mērķiem, kurus bieži vieglāk realizēt slepeni, aiz muguras. Kāda tad ir mana un tava politika? Cik nevainīgi bērnišķīga bija iespaidīgā Jaungada uguņošana pēc Maskavas laika, pat ja šie cilvēki atzīst Latviju kā neatkarīgu valsti? Cik nevainīgi ir mūsu tvitera ieraksti, komentāri portālos? Vai nekad neiedomājamies, ka tādējādi veidojam rītdienas morāli, sabiedrību un pat valstu attiecības? Referendums veidos rītdienas kopienu vai arī divas naidīgas nometnes. Rītdienu veidos arī šodienas darbu un vārdu godīgums. Neuzticība saēdīs ne tikai ģimenes. Kā audzinām bērnus, kas, protams, nenozīmē tikai palaikam darīt zināmu, ko darīt skaitās slikti, bet gan sagatavot pilnīgai, atbildīgai dzīvei. Katram skaidrs, ka nav lielas jēgas moralizēt par veselīgu dzīvesveidu, tajā pašā laikā uzskatāmi demonstrējot pretējo. Svaigais TV3 sižets par neseno vidusskolēnu, kurš bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem licis mazam bērnam smēķēt un dauzīt stiklus, lai nofilmēto lepni pēc tam izrādītu internetā, liek aizdomāties, ka esam netālredzīgāki politiķi par oficiālajiem šā amata pārstāvjiem. Kopīgā labuma dēļ kaut kur derētu ja ne uzupurēties, tad vismaz pievaldīt savu agresiju un ambīcijas.
