Šoziem apritēs desmit gadu, kopš Jelgavas slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā sāka strādāt medmāsa Marta Magarita. Patiesībā Jelgavas slimnīcas durvis viņa vērusi jau bērnībā. Te Martas ģimene strādā jau trešajā paaudzē. Proti, vēl vecajā slimnīcā (tagad Pulkveža Oskara Kalpaka ielā) strādāja viņas vecmāmiņa Austra un vectēvs Jānis Šķilti. Vecmāmiņa bija saimniecības māsa, bet vectēvs – galdnieks. Jelgavas slimnīcā vēl aizvien strādā Martas mamma Aelita Magarita. Tagad abas ar meitu viņas ir reanimācijas nodaļas māsas.
Pievelk stresa izaicinājums
Marta atceras, ka, pabeidzot Jelgavas 2. vidusskolu, nav īsti zinājusi, kurp iet mācīties tālāk. Un tad mamma klusi teikusi: “Iesim abas uz Bulduriem!” Tur atrodas Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas koledža, kur mācās medmāsas, ārsta palīgi un citi aprūpes speciālisti. Turklāt dažās programmās ir iespēja apvienot studijas ar darbu. Tas bija svarīgi mammai, kas tajā laikā strādāja slimnīcā par sanitāri. Marta teic, ka Medicīnas koledžā ātri vien sapratusi, ka tieši šī ir viņas īstā profesija. Mediķe atzīst, ka šajā sajūtā sava nozīme ir tam, ka slimnīca viņai ir pazīstama kopš bērnības. Mātes un vecvecāku darbavietā taču pavadītas stundu stundas. Pirms gadiem divdesmit pieciem, kad risinājās vecās slimnīcas pārcelšana uz jauno ēku Pārlielupē, Brīvības bulvārī 6, notikusi svinīga sapulce, kurā viņa vienīgā no visiem raudājusi – žēl bijis aiziet no ierastās vietas. Medmāsas darbā Martu piesaista izaicinājumi, cīņa par pacienta dzīvību. “Tas ir dīvaini, ka es no tā psiholoģiski barojos,” par sevi pasmaida Marta. Viņa piebilst, ka vispilnvērtīgākā jūtas brīžos, kad pēkšņi tiek paziņots, ka slimnīcā ievests pacients, kas ir bezsamaņā, neelpo. Tajā mirklī, kad gatavojamies viņu saņemt, jūtos visvairāk vajadzīga,” stāsta medmāsa. Viņa paskaidro, ka reanimācijas nodaļā mediķi cenšas pacientu glābt ne tikai ar medikamentiem, bet arī noskaņojot, ka viss izdosies, kaut diagnoze vienmēr ļoti nopietna un smaga. “Gadās, ka mēs cenšamies pacientu mierināt un dot cerības, kaut pašas nezinām, kā būs. Taču bieži vien iznākums arī ir labs,” teic Marta Magarita.
Reanimācijā biežāk nokļūst jauni cilvēki
Marta priecājas, ka reanimācijas nodaļā ir izveidojies draudzīgs kolēģu kolektīvs. “Ja ar to var lielīties, tad dežūras laikā mums ir kopgalds, kad katrs no mājām atnes ēdamo visiem,” teic māsiņa. Viņasprāt, medmāsu saskaņa ar ārstiem nodaļā ir ļoti laba. Veselības problēmu saasinājumu gadījumā reanimācijas mediķi tiek izsaukti arī uz citām nodaļām. Tad arī nereti ir jāskrien palīgā. Vairākas reizes Martai Magaritai ir nācies darboties kopā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatologu Pēteri Kļavu, kuram ir vajadzējis braukt uz Jelgavu pakaļ smagā stāvoklī esošiem pacientiem. “Viņš ir viens no tiem harismātiskajiem dakteriem, kas ļoti saspringtās situācijās spēj ieviest mieru. Rodas pārliecība, ka, izpildot viņa rīkojumu, daru bērnam labu,” teic medmāsa. Slimnīcā glābt bērnus emocionāli esot visgrūtāk. Tādās reizēs neviļus sāc domāt arī par savu bērnu drošību un veselību. Martas ģimenē aug sešgadīgs dēls un trīsgadīga meita. Martu Magaritu uztrauc, ka desmit gadu laikā reanimācijas nodaļā varētu būt divkāršojies gados jaunu pacientu pieplūdums. Tur vainojamas atkarības, bezatbildīgas jauniešu aktivitātes, arī vecāku nevērība, bez pieskatīšanas atstājot bērnus. Domājot par to, ko vajadzētu uzlabot Jelgavas slimnīcā, Marta Magarita teic, ka tā ir personāla pieejamība. Pirms pāris nedēļām Ministru kabineta sēdē tika minēts, ka, Eiropas Savienībā vidēji ir 8,8 medmāsas uz 1000 iedzīvotājiem, bet Latvijā šis skaitlis ir tikai 4,7. Trūkst mediķu arī Jelgavas slimnīcā. Reanimācijas nodaļā māsām, nereti aizvietojot iztrūkstošos kolēģus, kārtējā diennakts dežūra sākas tikai diennakti pēc atpūtas mājās, kur taču arī pietiek darāmā. Personāla trūkst visās nodaļās.
Pirmo reizi pasniedzējas lomā
Marta Magarita ir iesaistījusies Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas un Jelgavas slimnīcas sadarbības projektā, kur interesentēm, kam jau ir kāda profesija, trijos gados ir iespēja iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību māszinībās. Tā plānots aizpildīt robus vismaz Jelgavas ārstniecības iestādēs. “Līdz šim esmu bijusi prakses vadītāja topošajām māsiņām, kas nāk no koledžas, tagad esmu pieņēmusi izaicinājumu vadīt nodarbības 49 apmācāmo auditorijai,” teic Marta. Kursu dalībnieces tika atlasītas diezgan ievērojamā konkursā – no 200 interesentiem. Marta Magarita ir apņēmusies novadīt 40 nodarbības, kurās runās par profesionālo un vispārējo ētiku, kā arī citiem māszinību jautājumiem. “Gatavošanās nodarbībām prasa spēkus, ir gadījies, ka iemiegu, datoru apņēmusi,” pasmaida Marta. Viņa piebilst, ka tiem kuri vēlas strādāt medicīnā, ir jāsaprot, ka ar trīs gadu mācībām nepietiks. Māsām, tāpat kā ārstiem, ik pa pieciem gadiem jāatjauno savs profesionālais sertifikāts, krājot kredītpunktus, ko savukārt dod piedalīšanās Latvijas Māsu asociācijas rīkotajos semināros un lekcijās. Bieži vien tie ir par maksu un ne jau Jelgavā. Pati Marta ir ne tikai pabeigusi trīsgadīgo Medicīnas koledžu Bulduros, bet arī ieguvusi bakalaura grādu māszinībās, pusotru gadu studējot Latvijas Universitātē.Uz jautājumu, kas, viņasprāt, ir aktuāls sabiedrībā, Marta Magarita atbild: “Attieksme pret cilvēka dzīvību.” Viņai ir gadījies, ka, braucot uz darbu slimnīcā, to apdzen ātrās palīdzības auto, kas ved cietušo. “Parasti cilvēki ir atsaucīgi, dod ceļu “ātrajiem”, bet nereti gadās arī kāds, kas to ignorē. Un viena tāda ignorētāja dēļ “ātrie” uz priekšu netiek. Bet viņš taču nezina, kas guļ ātrās palīdzības mašīnā,” saka Marta.Nav maz latviešu medmāsu, kas strādā samērīgu un labi atalgotu darbu slimnīcās Vācijā, Norvēģijā un citās rietumvalstīs. Tur arī trūkst mediķu un latviešu speciālisti ir pieprasīti. Marta par braukšanu uz ārzemēm nav domājusi. “Es lielākā mērā esmu nevis kādas vispārīgas Latvijas patriote, bet gan Jelgavas slimnīcas patriote. Sevi citā vietā nevaru iedomāties. Ja divas dienas neesmu bijusi slimnīcā, tad kaut kas ar mani nav kārtībā,” pasmaida māsa Marta Magarita.
