Vircavas upe čakli burbuļoja. Migla jau bija sablīvējusi visus ciemata stūrus, kad Jānis modās.
Vircavas upe čakli burbuļoja. Migla jau bija sablīvējusi visus ciemata stūrus, kad Jānis modās. Nāsis maigi kutināja cepeškrāsns vēlīgais aromāts, atgādinādams par uzticamās Līgas vērtīgajiem, līdz galam nenovērtētajiem talantiem. Bet miglas vāli jau bija sabeiguši Jāņa omu. Viņš vēlējās, lai šī nakts viņam dāvātu aizmiršanos papardes zieda skavās, lai tā ar savu uguni sasildītu viņa neremdināmās ilgas.
Jānis, kūpinādams cigareti, spieda to pie cietā klona un vēlējās tāpat tam piespiest savas uzmācīgās vājības.
Jāni, atnes ūdeni! no domām viņu iztraucēja Līga.
Smagi pūzdams, Jānis aizgāja līdz akai. Vai tiešām šodienas sapņi kā spaiņi noies akas dibenā?
Jānis zina, ka dažas spulgacītes viņam skrien pakaļ. «Lai notiek,» nodomāja Jānis,«Līga tāpat neuzzinās. Izplānošu tā un šitā un, ja tomēr viņai būs aizdomas, paskatīšos savām skaistajām acīm (zinu, ka man tās skaistas) un sen pelnīti paslavēšu par daiļumu, čaklumu. Jā, nav jau nevienas tādas kā viņa.»a
…Ugunskurs sprakšķēja, lietus lēni un uzmācīgi pakšķināja pa plēves nojumi, zem kuras, rociņās saķērušies, ciema parkā sēdēja Jānis un Līga. Lai gan pamatīgi lija, ļaužu sanāca daudz. Papardes zieda ugunis Jānis jau bija pamanījis, vajadzēja tikai skriet un plūkt. Bet Līga bija kā mīksta košļene pielipusi pie pirkstiem, nost nevar dabūt.
Ļuba… Kāds dziļums melnajās acīs, kādas līnijas uzacīm, kāds saldums Ļubas iebrūnajā mūtē, kādas kājas! Jānim aizrāvās elpa, rīkle kļuva sausa kā skurstenis caurvējā. Jārīkojas!
Parupji atrāvis Līgas roku, Jānis teicās iešot padzerties strauta ūdeni. Nekavēja ne slapjā zāle, ne slidenais grāvis, kad karstā Ļuba dedzināja sānu.
…Neveikli izvilcis no segas apakšas rokas, Jānis pilnu krūti nožāvājās. Cik skaists rīts, putni dzied, smaržo siens! Hm, kur Līga? Reku jau sēž.
Līgiņ, atnes padzerties, rīkle izkaltusi.
Līga bija dīvaini sakņupusi. Jānim šermuļi pārskrēja caur kauliem, atceroties vakardienas notikumus. Ja nu viņa nojauš vai, vēl ļaunāk, ir redzējusi?
Kas tev ir? Kas tev ir, mana visvērtīgākā! pūlēdamies piecelties, Jānis satraukti tvēra Līgas bēdīgo stāvu.
Jāni, Jānīt, žēli sāka Līga. Tu vakar mani pameti, un, kamēr slapstījies, esmu pavesta. Bet ne pamesta. Esmu līdz ausīm ieķērusies Pēterī. Kā es viņu mīlu, nevaru sev neko padarīt. Tu man patīc, bet viņu es mīlu. Ko mums tagad darīt?
Juris Kukuls Lielvircavā
