Man prātā sen – vēl dziļajos padomju laikos – vilcienā nejauši noklausīta saruna. Krievu valodā sarunājās divas sievietes – viena pajauna, otra krietni gados. Cik varēju noprast, jaunākā jau labu laiku dzīvoja Latvijā, bet vecākā bija viņas ciemiņš no tālās Krievzemes. «Vietējā» visiem spēkiem centās pārliecināt viešņu, ka viņai jāpārceļas uz dzīvi Latvijā. Tika stāstīts par labumiem, kas te pieejami un par kuriem tur, no kurienes ir atbraucēja, neviens pat neiedomājas sapņot. Vecākā kundze savukārt skaidroja, ka pārcelšanās nav iespējama, jo savos gados latviešu valodu apgūt viņai neizdošoties. Jaunākā bija dziļi izbrīnīta par tik aplamu argumentu. Viņas teiktais man vēl šodien skan ausīs: «Зачем тебе язык учить! Говори по русски. Они все заговорят! Ты только не здавайсья.»
Tagad man ir tāda sajūta, ka toreiz dzirdētais «Ты только не здавайсья» jau ir tuvu pilnīgai realizācijai. Vai tad tas, kas tagad notiek augstākajos varas līmeņos, nav latviešu valodas kā valsts valodas kapitulācija? Pēc divdesmit pieciem Latvijas neatkarības gadiem tiek filozofēts par televīzijas kanāla krievu valodā veidošanu, par krievu skolu auklēšanu, topošais Valsts prezidents sola runāt krievu valodā, ja vien tuvumā pagadīsies kāds, kas latviešu valodu negrib saprast utt.
Protams, kļūda ir ielikta pašos pamatos, pieņemot Valsts valodas likumu. Visas tās valodas prasmes pakāpes, zināšanu pārbaudes un sodi manā saprašanā ir lielākā aplamība, kāda vien var būt. Valodas likums ir izsakāms vienā teikumā – Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts mums ir viena, un arī kopējā valoda var būt tikai viena. Šo patiesību galvenokārt vajadzētu mēģināt saprast latviešiem pašiem.
Manis teiktais nebūt nenozīmē, ka citām valodām pie mums nav vietas. Nē, katra valoda ir bagātība. Tikai katra savā vietā.
Ko mēs gribam atstāt nākamajām paaudzēm, ja mums tik bieži izdodas kļūt zemākiem par zāli? Un ne vienmēr ir saprotams, kā vārdā tas notiek. Es ļoti ceru, ka vēl neesam sasnieguši to robežu, aiz kuras pašizpausmes iespēju vairs nav. Varbūt mēs sevi vēl neesam pilnīgi iedzinuši zemē? Bet tad mums ir jāiztaisno muguras un jāsāk cienīt pašiem sevi. Tad varbūt arī citi mūs cienīs. ◆
Dace Baltruma
