«Bijām 27. Tieši tik, lai būtu sirsnīgi,» pēc «kalendārā» ierakstītā Dzejas dienu pasākuma Pārlielupes grāmatu krātuvē stāsta tās vadītāja Veneranda Godmane. Klātesošie ļāvušies vietējo dzejnieku vārdu spēlēm. Kopā smējušies. Domājuši. Atklājuši. Bijis interesanti. «Vai dzeju no laba prāta šodien vairs lasa?» jautāju bibliotēkas vadītājai. «Jā!» viņa pārliecinoši atbild. Lasot ne tikai kundzītes labākajos gados. Arī jauni puiši, apgāžot manu priekšstatu, ka dzeja kļuvusi vien par skolas obligātās literatūras neatņemamu sastāvdaļu, par ko diemžēl nodevīgi čukst arī šķidrās Dzejas dienu apmeklētāju rindas.Varbūt tiešām visi lasa mājās? Pārnāk no darba, uztaisa vakariņas, «izkaro» ar bērniem un lasa dzeju. Lai cik skaisti tas neizklausītos, tomēr droši vien tā būs tikai ilūzija. Ļoti bieži arī man pietrūkst laika, spēka un vēlēšanās meklēt, «kas slēpjas aiz vārdiem». Turklāt tas nenogalina, kas parasti vidējam statistiskajam automātiski nozīmē – var iztikt… Vieglāk taču «sagremot» jau gatavu, noformētu un atkodētu vārdu, ar ko pilna visa mediju vide. Gribas atpūsties.Bet varbūt šodien mums vienkārši nav jaunu ziedoņu, vāciešu, elkšņu un belševicu, kas prastu uztaustīt laikmeta pulsu, elpot vienā ritmā ar to un aizraut pārējos? Drīzāk zudis pieprasījums pēc šādiem vārda meistariem, jo domāt brīvi nu drīkst ne tikai dzejnieki. Šodien skatītāju tūkstošus pulcē dažādi televīzijas šovi, ne vairs Dzejas dienas, kā tas bija pirms gadu desmitiem. Dzejniekam būt nav populāri.Tāpēc, iespējams, šī brīvības slimība vienkārši jāpārdzīvo. Gan jau atkal sapratīsim, ka uzrakstīt dzeju, kas dvēseli ceļ spārnos un ierauj pašatklāsmes akačos, spēj retais. Tāpat kā izgrebt koka karoti un noaust siltu segu. Tad būs atkal pilni ne tikai amatnieku gadatirgi!
