Tolaik strādāju Lauksaimniecības akadēmijas grāmatvedībā, un mans darba kabinets kopā ar pāris kolēģēm atradās kādā no Jelgavas pils otrā stāva patumšajiem koridoriem. Darba laiks bija noteikts ar striktu rektora pavēli ar obligāto pusdienas pārtraukumu no 12 līdz 13. Protams, bija arī tā saucamās kafijas pauzes, jo pat lielākais kapitālists un darbaļaužu sviedru izsūcējs Teilors savulaik bija izpētījis, ka visaugstāko darba ražību varot sasniegt, liekot proletariātam 50 minūtes «rubīt» un tad ļaujot 10 minūtes atpūsties.
Tā nu mēs savās kafijas pauzēs iemalkojām pa tējas vai kafijas tasei, kādu cepumiņu piekozdamas, un viss. Ar pusdienlaikiem bija citādi. Kolēģes, slinkas vai skopas būdamas, pulkstenim parādot divpadsmito stundu, tina ārā no sviestpapīriem mājās sagatavotas maizītes, kādreiz arī kādu salātu burciņu un sāka dzīres visas stundas garumā. Mani – sievieti vientuļnieci – šāda barošanās neapmierināja. Rītos pirms darba tējas krūzi biju izdzērusi, kaut ko aukstu piekozdama, vakaros sev vienai gatavot nebiju pasākusi, tad vismaz pusdienas bija jāietur kārtīgas, lai pēc tam varētu «produktīvi ražot» līdz darba laika beigām.
Kā tad es vadīju rektora noteikto pusdienlaiku? Ikdienā, protams, kafejnīcā «Rīdziņa», kur par pieņemamu cenu deva sardeles ar sautētiem kāpostiem un, uh, kādas smalkmaizītes! Baroja jau arī studentu ēdnīcā Puškina prospektā (tagad Gaļas nams Akadēmijas ielā), taču šo ēstūzi tauta dēvēja par Bārtulieni vai vēl vienkāršāk – par Cūceni, jo tajā pasniegtie makaroni bija salipuši kā tikko no murda izņemti nēģi, kotletēs vien īpaši erudīts kulinārs varētu saskatīt kādus desmit procentus gaļas un kompots likās gatavots no kāda aizpagājušā gadsimta koncentrāta.
Taču es reiz – pirmajā pēcalgas dienā – nolēmu uzdzīvot uz visu banku. Kur? Restorānā «Lielupe», protams.
Atcerieties, tālaika zāles iekārtojumu: pa vidu masīvi stabi, bet pa labi un pa kreisi galdiņi, ko apkalpoja viesmīļi baltos svārciņos un saglaustiem matiņiem, it kā tos būtu nolaizījusi govs mēle.
Izvēlējos galdiņu ar skatu uz restorāna pagalmu un pasūtīju (lai man piedod kolēģes!) pilnu soļanku, karbonādi un kaut kādu ietekmīgu saldēdienu – pilnu šķīvi, ne jau nu glāzi.
Sēdēju, gaidīju: likās, ka tas karbonādes lopiņš vēl kaujams un apstrādājams. Apnika gaidīt. Aizgāju uz «dāmu istabu» pagrabstāvā nedaudz uzskaistināties – nu, skropstiņas, lūpiņas un tā tālāk…
Atgriezos. Skatos un neticu savām acīm: pie mana galdiņa sēž tumšādains čalis un sukā iekšā manu soļanku! (Jāpiebilst, ka tajos gados akadēmijā studēja ne mazums gruzīnu un citu dienvidnieku, par kuru uzņemšanu laika gaitā savus krēslus bija zaudējuši gan kāds Uzņemšanas komisijas loceklis, gan ar uzņemšanu saistīts docētājs.)
Nu, jā, džeks tā nekas – matiņi sprogaini, actiņas brūnas kā kausēta šokolāde, bet lai šis tipiņš apēstu manas pusdienas – nekā nebija! Steigšus sagrābu karbonādes šķīvi un, hlops, hlops!, ar acu kaktiņu vērodama saldēdienu – kurš paspēs pirmais. Pirmā paspēju es!
Tumšādainais dīvaini paskatījās uz mani, piecēlās un aizgāja. Es uzvaroši paraudzījos visapkārt – varbūt būs kādi liecinieki manai uzvarai – un sastingu: uz blakus galdiņa vientuļi kūpēja mana soļanka, karbonāde un saldais… ◆
