Vakarrīt, kad mūsmāju karoga pusmastā tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais, skumstot līdzi Parīzes teroraktos bojāgājušo un cietušo tuvajiem, vēl bija tumšs. Un kluss, vēss, tā pastiprinot pēctraumas sajūtu, kas izgājusi pa visas Eiropas un vēl tālākas kopienas nervu galiem. Dzīve turpina ritēt savu gaitu. Savilksies brūce, visticamāk, atstājot červeļainu rētu, tā vēl ilgi atgādinot par notikušo. Ne līdz galam, bet tomēr pieklusīs sakaitētie nervi, atstājot zināmu nervozumu, bailes un neziņu – un ja nu ar mani rīt?!
Radikālisms, terors, necilvēcība, nelojalitāte savai mītnes zemei un valstij – šķiet, šie ir atslēgas vārdi, kas visskaļāk ieskanas traģiskajā stāstā, liekot meklēt atbildes, kā ko tādu vairs nekad mūžā nepieļaut. Tomēr visiem ir skaidrs, ka ļaunums, kas urd cilvēkā, nav tā vienkārši anulējama parādība, bet gan bez jebkādām garantijām kontrolējama un valdāma. Arī brīžos, kad tik ļoti dzenas uz atriebību savā ceļā noslaucīt visus, kam kāds sakars ar islāmu un iebraucējiem. Tāpēc gluži kā laikā nākušas zāles ir Starptautiskā iecietības diena, ko Latvijā jau vairākus gadus atzīmē 16. novembrī. Tā aicina būt tolerantiem citam pret citu un nesist pa galvu otram tikai tāpēc, ka viņam ir cita tautība, reliģiskā piederība, dzimums vai atšķirīgs vecums. Protams, neko daudz šie atsevišķie pasākumi mūsu ļaužu apziņā neierakstīs. Tomēr ikviens atgādinājums, ka jātur augstu cilvēcība, miers un dzīvība, ir cēls un godājams.
Par to droši vien stiprāk domāšu arī trešdien, kad mūsmāju pagalmā atkal vilksim sarkanbaltsarkano. Šoreiz līdz galam, lai lepni plīvo mana piederība šai mazajai tautai, kura savas tiesības uz esību, valsti un balsi tāpat ieguvusi smagā un tumšā laikā. Gan dabā, gan politiskajā laukā. Dīvaina tā sakarība, ka lielā mērā esam varējuši noformēties, «pateicoties» asiņainajam Pirmajam pasaules karam. Mierina, ka pēc tumsas vienmēr nāk gaisma, bet atkal arī tumsa. Kā tajā nostāvēt, ir katra sirdsapziņas jautājums. ◆
