Harij! Iedod viņam ēst, un tad vedīsim pie šefa! Būdiņas durvis lēnām vērās vaļā, un meitenes ieraudzīja pusaudzi. Arī viņam varēja būt kādi trīspadsmit gadi.
(Turpinājums. Sākums 2. un 9. aprīļa «Lācēna stūrī».)
Harij! Iedod viņam ēst, un tad vedīsim pie šefa!
Būdiņas durvis lēnām vērās vaļā, un meitenes ieraudzīja pusaudzi. Arī viņam varēja būt kādi trīspadsmit gadi. Puisis bija labi ģērbies. Viņš bija ieslodzīts aiz restēm. Harijs atslēdza restes, iedeva trauku zēnam un atkal aizslēdza tās.
Ēd! viņš vēl piebilda.
Tad Harijs pagriezās un devās uz ejas pusi. Dita un Krista paslēpās dziļāk krūmos. Harijs pat nepaskatījās uz krūmu pusi un iegāja tunelī. Meitenes riskēja un pieskrēja pie būdiņas.
Kas… kas jūs esat? pārsteigts jautāja puisis.
Tas ir garš stāsts, atbildēja Krista.
Bet kas tu esi? vaicāja Dita.
Mans tēvs ir ļoti bagāts. Viņi grib, lai tēvs samaksā izpirkšanas naudu, teica puisis. Starp citu, mani sauc Andis.
Vai tu zini, kur mēs atrodamies? jautāja Dita.
Nezinu, viņi mani veda aizsietām acīm ar mašīnu, teica Andis.
Pēkšņi viņi izdzirdēja soļus. Tas bija Harijs. Meitenes aizslēpās aiz būdiņas. Harijs piegāja pie būdiņas, lai paņemtu trauku. Tagad Krista redzēja viņu pavisam tuvu. Kad Harijs bija aizgājis, Krista nedroši sacīja:
Dita… es viņu jau esmu kaut kur redzējusi.
Ko? vaicāja Dita.
Hariju, atbildēja Krista.
Varbūt kaut kur veikalā, uz ielas vai kur citur.
Nē, liekas es viņu pazīstu.
Viņu sarunu pārtrauca Andis.
Vai jūs nevarētu mazliet klusāk? viņš čukstēja. Viņi nāk atpakaļ.
Viņi aizgāja aiz mājas, un meitenes izdzirdēja mašīnas motora rūkoņu.
Ko viņi darīs? jautāja Andis.
Viņi tevi gatavojas vest pie šefa, teica Krista.
Harij, aizsien viņam acis un iesēdini mašīnā, viens no vīriem teica.
Labi, Zombij!
(Turpmāk vēl.)
Laura
