Gandrīz visiem no mums dzīves vakars pienāca vientulībā, pansionāta «Zemgale» darbinieku aprūpē.
Gandrīz visiem no mums dzīves vakars pienāca vientulībā, pansionāta «Zemgale» darbinieku aprūpē. Lai cik tā arī būtu laba, tomēr nevar līdzināties mīļa tuvinieka glāstam un vārdam. Tikai retam no mums atnāca bijušie draugi. Mazbērni gan apciemoja pensijas dienās, un mēs bijām priecīgi viņiem to atdot…
Nu mūsu dzīves vilciens ir pienācis gala stacijā – pansionāta «Zemgale» kapsētā. Un atkal ar mums kopā ir tikai pansionāta darbinieki – kapu kopēji Gundars un Juris. Viņiem esam pateicīgi par tīro un sakopto kapsētu. Lai Dievs dod viņiem veselību! Mums cita nav, ar ko viņiem pateikties, kā vien šis vēlējums.
2. augustā pie mums bija kapu svētki. Tie ir mūsu svētki, tikai reizi gadā. Bet velti mūsu dvēseles raudzījās pēc bijušajiem draugiem, kas noliktu ziedus uz kopiņas, kas aizdegtu svecītes liesmu, kas noskaitītu lūgsnu. Mūs mierināja vien prāvesta Jāņa Priednieka svētruna un solījums mūžīgai dzīvei. Mūs priecēja cerība būt kādreiz atkal kopā ar saviem mīļajiem. Paldies jums, prāvesta kungs, neaizmirstiet arī citugad mūs iepriecināt ar svētu vārdu!
Vecās kapsētas iemītnieku izjūtas iztēlojās Austra Zvirgzda
