Tā tikai mēdz runāt, ka viss interesantais un redzēt vērtais atrodas kaut kur tālu, eksotiskās zemēs.
Tā tikai mēdz runāt, ka viss interesantais un redzēt vērtais atrodas kaut kur tālu, eksotiskās zemēs. Tiec nu uz turieni, ja brauciens izmaksā vairākus simtus latu! Gan neparasto, gan eksotisko var rast arī daudz tuvāk. Turklāt šāds ceļojums ir pa kabatai praktiski ikvienam, kurš gada laikā mēnesī var šim mērķim atlicināt tikai piecus līdz desmit latus. Neticat? Uzaicinu neklātienes ceļojumā uz Polijas seno metropoli Krakovu un Augstajiem Tatriem Slovākijā vai arī – uz Sakšu Morica dzimto Drēzdeni. Katrs šis brauciens izmaksā līdz 60 latiem, taču redzētais un piedzīvotais nav samaksājams pat ar tūkstošiem.
Cik gan nav dzirdēts, ka, ceļojot uz Eiropas dienvidiem vai rietumiem, pats nejēdzīgākais esot Polijas šķērsošana: ilga un vienmuļa, nekā interesanta… Muļķības! To, ka ilgajā braucienā ar autobusu caur šo valsti būsiet, iespējams, uz ilgu laiku pieņēmis sēdekļa formu, noteikti kompensēs dažādi skati un piedzīvojumi, kā arī senatnes elpa, kas vēdī ne tikai no viduslaikiem, bet vēl pat no pirmatnējām pagānisma dienām.
Polijas vēsture bijusi skarba un interesanta, tajā darbojušies gan karaļi un princeses, gan krustneši, komunisti un fašisti. Arī mūsdienās Polija ir pretstatu zeme. Piemēram? Kamēr Otrajā pasaules karā sagrautā valsts galvaspilsēta piedzīvo vērienīgu atjaunotni, gar ātrgaitas automaģistrālēm visbiežāk sastopamas ir ceļa zīmes, kas aizliedz kustību ar zirgvilkmes pajūgiem. Tas tomēr netraucē šos noteikumus pārkāpt, jo uz šaurās šosejas apdzīšanas manevrus ik pa brīdim kavē klunkurējošs zirģelis ar vezumu.
Ceļojumu var labi ieplānot cauri Augustovai un Belostokai: pirmajā pilsētā aplūkojami neskaitāmie kanāli, otrajā – daudzinātais tirgus ar tiešām zemām cenām. Noteikti jāceļo cauri Varšavai, taču tur būtu jāpakavējas ilgāk. Mūsu brauciens ved tālāk, uz Krakovu, kurp nokļūt tiecas tūristi no visas pasaules, lai apbrīnotu krāšņās pilis un baznīcas, kas būvētas vērienīgi un izmaksājušas pasakainu naudu. Un tur jau ir tā sāls, ka gan karaļu un valsts kases bagātības, gan augstmaņu un baznīcas turību ļoti lielā mērā nodrošinājušas Krakovai tuvās Veļičkas sāls raktuves. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis – īpaši jau kuģojamā Visla – veicināja tirdzniecību, un viena no visvērtīgākajām precēm bijusi vietējā sāls, ko mainīja pret zeltu vienādās svara vienībās. Bet vēl agrāk arī pati sāls bijusi zeltam ekvivalents maksāšanas līdzeklis, kas aizvietoja metāla naudu.
Leģenda par raktuvēm pūrā
Veļičkas sāls raktuves ir vienas no senākajām un pazīstamākajām visā pasaulē. Pirmais oficiālais dokuments, kur tās pieminētas, ir 1044. gadā Kazimira I izdotā «Privilēģija». Tieši sāls veidoja Polijas ekonomikas pamatu.
Sena leģenda vēsta, ka karalis Zigismunds iemīlējis un apprecējis Ungārijas princesi daiļo Kingu, kura karalim dāvāja sev līdzi «pūrā atnestās» sāls raktuves. Par šo leģendu atgādina sāls raktuvēs 20. gadsimta sākumā izveidotā karalienes Kingas kapela. Tā ir dziļa pazemes ala, ko lielumā var apskaust ne viena vien katedrāle: ala ir 54 m gara un 15 m plata, tās augstums ir 10 m. Kapelas sienas rotā akmeņsālī cirsti bareljefi ar Bībeles ainām, bet telpas apgaismošanai no kristāliskās sāls bija izveidota lustra, izmēru ziņā tikai nedaudz mazāka par to, kāda ir mūsu Operā.
Sākotnēji sāls tika iegūta, vārot sāļo avotu ūdeni. Vēlāk, acīmredzot rokot parastu aku, tika uzietas akmenssāls iegulas. Tā laika Polijas valdnieki ātri aptvēra balto drusku vērtību un noteica gan sāls ieguves, gan tirdzniecības monopolu. Pēc sāls bija milzīgs pieprasījums: tā bija vajadzīga gaļas, zivju un sviesta konservēšanai, ādu miecēšanai un vēlāk arī pulvera ražošanai.
Pamazām sāls no pārtikas produkta un peļņu nesoša uzņēmuma pārvērtās arī par varas un ietekmes instrumentu. Jau XIV gadsimtā Veļičkas sāls raktuves deva 30 procentus no visiem ienākumiem Polijas valsts kasē. No šiem līdzekļiem tika maksāta alga karaliskās ģimenes locekļiem, valsts ierēdņiem, uzturēts galms, kā arī finansēta piļu būvniecība un uzturēšana, par «sāls naudu» tika apsargāti tirdzniecības ceļi un veikti citi svarīgi maksājumi, tieši par «sāls naudu» Kazimirs Lielais nodibināja un uzbūvēja Krakovas akadēmiju (vēlāk – Jagaiļu universitāti), tika ievērojami paplašināta Polijas monarhu rezidence Vāveles pils. Karalis spēja vispusīgi kontrolēt sāls raktuves ar īpaši izveidotu komisiju palīdzību, kuras pārbaudīja pazemes darbus un šahtu un eju konstrukcijas un stiprinājumus, kā arī norēķinus ar valsts kasi.
Karaļu noteikšana pār raktuvēm beidzās 1772. gadā, Polijas pirmās sadalīšanas laikā. Šī valsts daļa nonāca Austrijas ziņā. Līdz ar to raktuvju attīstībā sākās jauns, progresīvs posms, jo austriešu kalnraču vadībā raktuves piedzīvoja ievērojamu uzplaukumu. Veļičkā tika uzbūvēta un sāka darboties elektrostacija, raktuves ar Krakovu savienoja dzelzceļš. Ar roku darbināmos urbjus nomainīja pneimatiskie darba rīki, tika uzbūvētas sāls dzirnavas, kā arī ar tvaiku darbināmais pacēlājs. Raktuves «apauga» ar namdaru un remonta darbnīcām. Bet 1912. gadā virszemē tika uzbūvēta un iedarbināta jauna mehanizēta sāls vārītava, kas ar nelielām izmaiņām turpina darboties arī mūsdienās.
Raktuves un muzejs, cirsts sāls klintī
Patlaban sāls raktuves darbojas ļoti ierobežoti, tagad tās lielāko peļņu dod kā iecienīts tūrisma objekts. Stindzinoši nogurdinošs kāpums lejup, apmēram simts metru dziļā pazemē mērojams pa koka kāpnēm. Apņem arvien lielāks vēsums. Seko gājiens pa sarežģītajām ejām un labirintiem. To kopgarums pārsniedz 300 kilometru, tas ir, līdzinās attālumam no Krakovas līdz Varšavai. Mūsu tūrisma maršrutā bija paredzēts mērot kādus trīs kilometrus.
Atšķirībā no senām rūdas raktuvēm, kur nācies būt, kā arī no stalaktītu alām Slovākijā Veļičkas sāls raktuvēs ir ļoti vienmērīgs gaisa mitrums, katrā ziņā nekas no griestiem nepil. Sienas un griesti ir cirsti sālī. Dažbrīd grīdas klāj dēļu segums, bet dažviet – glīts un ideāli gluds bruģis – sāls plāksnes.
Aptuveni 130 metru dziļumā pazemes baznīcā ved platas koka kāpnes. Baznīca darbojas aptuveni simts gadu, ik gadu to apmeklē miljons tūristu, taču koka kāpnes nav ne par milimetru nodilušas! Vietējo mīksto sugu koksne tik ļoti piesūkusies ar sāli, kas ir ideāls konservants, ka kāpnēm izturīguma ziņā nespēj līdzināties nekāds lakojums vai mūsdienīgs pārklājums. Gājienā pa horizontālajām ejām ik pa laikam nokļūstam lielās zālēs, kas kādreiz izdobtas sāls klintī. Tajās ir izcilas skulptūras, kas darinātas, protams, no sāls. Alās ir lieliska akustika, to novērtējuši daudzi pasaules mūziķi, arī koristi no Latvijas.
Sanatorija pazemē
Sāls raktuves ilgu laiku izmantotas ārstniecībai. Patlaban gan esot grūti laiki, trūkstot finansējuma, tādēļ neesot zināms, vai drīzumā Veļičkas pazemes sanatorija atsākšot darbu. Taču vēl pavisam nesen tā darbojās, turklāt vēl lielākā dziļumā, nekā bijām nolaidušies mēs: plaušu (galvenokārt astmas) slimnieku telpas iekārtotas raktuvju apakšējos līmeņos, vairāk nekā 170 metru dziļumā.
Sāls dziednieciskās īpašības zinātnieki atklāja jau 16. gadsimtā: tika apgalvots, ka sāls sajaukumā ar citiem komponentiem spēj dziedēt čūsku kodumus, pumpas, čūlas, angīnu, podagru un daudz citu slimību. Arī 19. gadsimta balneoloģijas attīstība saistīta ar Veļičkas sāls raktuvēm, kur jau kopš 1826. gada sākts izmantot sāls vannas. Bet 1839. gadā raktuvēs ierīkoja peldētavu, kur pacientiem solīja izdziedināšanu pat no 36 kaitēm – sākot no iesnām un histērijas, beidzot ar neauglību, kas radusies «aiz novārguma mīlas draiskulību dēļ». Draiskuļu izrādījies tik daudz, ka sanatorijas pakalpojumus dažu gadu laikā izmantojuši vairāk nekā 3000 cilvēku. Vēlāk sanatorijā uz simts gadiem iestājās panīkums. Tikai 1958. gadā tika no jauna konstatēts, ka sāls alu specifiskais mikroklimats spēj efektīvi dziedināt bronhiālās astmas un alerģisko iesnu slimniekus.
Simtiem un tūkstošiem pacientu pēc ārstēšanās sāls pazemē kļuva vieglāk elpot. Bet mums, kas šopavasar minām to pašu sāls taku, nonākušiem atkal virszemē, kļuva savādi viegli un priecīgi. Varbūt tāpēc, ka atkal ieraudzījām sauli, bet varbūt – ka uzzinājām, kur īsti ir tā sāls.
Sakšu Morica dzimtenē
Var izvēlēties arī citu maršrutu un no Krakovas tālāk doties nevis uz Slovākiju, uz Augstajiem Tatriem, bet vairāk rietumu virzienā, kur netālu no Polijas robežas atrodas viena no Eiropas visskaistākajām pilsētām, senās Saksijas metropole Drēzdene.
Tā ir viena no visievērojamākajām Vācijas pilsētām, kur mīt apmēram 500 000 iedzīvotāju un glabājas vislielākās mākslas bagātības. Drēzdeni mēdz saukt arī par Florenci pie Elbas (tā to nodēvēja Johans Gotfrīds Herders). Pasaules slavu Drēzdene ieguvusi ne tikai ar mākslas kolekcijām, bet arī ar fantastiskajiem arhitektūras pieminekļiem. Tiesa, lielāko to daļu uzlidojumos sagrāva sabiedroto karaspēks Otrā pasaules kara beigās. Taču, cik nu rocība un komunistiskā ideoloģija bija ļāvusi, tie tika pamazām atjaunoti. Nepieredzēti plaši rekonstrukcija izvērtās pēc abu Vāciju apvienošanās: sakarā ar 2006. gadā gaidāmo pilsētas 800 gadu jubileju nolemts atjaunot pilnīgi visus arhitektūras pieminekļus.
Drēzdene ir arī nozīmīga industrijas pilsēta, zinātniskās pētniecības centrs un slavena ar saviem mūziķiem. Saksijas Valsts operas mākslinieki, valsts kapella un vecākais valstī – Krusta baznīcas koris pieder pasaules skaņu mākslas pērlēm.
Sākotnēji Drēzdenes vietā atradās slāvu apdzīvota apmetne Nisani: visu teritoriju pie pašreizējās Polijas robežas gandrīz līdz pat 15. gadsimtam apdzīvoja slāvu ciltis, kuras pēc tam tika atspiestas otrpus Oderai. Ap 1200. gadu Tašenbergas pakalnā, tagadējās Drēzdenes vecpilsētas teritorijā, tika uzbūvēta pils, kuras aizsardzībai izveidoja apmetni, kas pārauga par nelielu pilsētiņu. Pirmoreiz vēsturē Drēzdene minēta rakstos 1206. gadā. Taču tikai 15. gadsimta otrajā pusē pilsēta piedzīvoja uzplaukumu – kad to par savu rezidenci izvēlējās Saksijas karaļi. Pirmo reprezentatīvo pili sāka būvēt 1530. gadā, bet jau 1547. gadā kūrfirsts Morics pasludināja Drēzdeni par Saksijas galvaspilsētu. Īstu zelta laikmetu Drēzdene piedzīvoja karaļa Augusta Stiprā un viņa dēla Frīdriha Augusta III laikā, kļūdama par skaistāko Vācijas pilsētu ar fantastisku baroka apbūvi. Arī galma dzīve tajā laikā pārspēja jebkuru citu Eiropas pilsētu. 18. un 19. gadsimtu mijā tā kļuva par vācu romantisma centru. Diemžēl 1945. gada 13. februārī pilsēta tika nolīdzināta ar zemi. Tikai 1951. gadā sākās atjaunošana, kas turpinās joprojām.
Drēzdeni vārda tiešā nozīmē radīja valdnieki. Karali Augustu III tauta iesauca par Stipro. Viņš bija īsts spēkavīrs, salieca ar rokām dzelzs stieni. Un Augustam bija daudz mīļāko, kas viņam dāvāja 206 bērnus. Slavenākā viņa metrese bija grāfiene Kozela, kurai viņš uzdāvināja pirmo baroka pili Tašenbergu un vasaras rezidenci Elbas krastā. Tagad turp var nokļūt ar kuģīti, kas nosaukts Kozelas vārdā. Taču, kad Kozelu nomainīja nākamā mīļākā grāfiene Dunhofa, Kozela krita nežēlastībā un tika ieslodzīta.
Taču draiskulis Augusts bija ļoti izglītots un arī talantīgs. Viņš bija sev izvirzījis mērķi – padarīt Drēzdeni par Vācijas skaistāko pilsētu. Tam tika atvēlēta milzu nauda. Turklāt Augustam piemita laba gaume un fundamentālas zināšanas būvniecības mākslā, par kurām viņam jāpateicas savam vectēvam Saksijas kūrfirstam Johanam Georgam II. Pēc Trīsdesmitgadu kara, kad citi vācu firsti savu piļu un ēku būvniecībai aicināja ārzemju māksliniekus lielākoties no Itālijas, Johans Georgs II gluži otrādi – pulcināja vietējos māksliniekus, kas bija ieguvuši pieredzi citur. Starp citu, valdnieks bija izdevis dekrētu, kas aizliedza jebkādas būves, kas bojātu pilsētas skatu un traucētu kaimiņiem.
