Studentiskās tradīcijas un nerātnie atgadījumi LLU dzīvē.
Tuvojoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes 70 gadu jubilejai, turpinām ekskursu augstskolas formālajās un neformālajās tradīcijās, kuras jelgavniekiem lielākoties bijušas pamanītas. Ar arābisku pieskaņuMaijā, kad trešajiem kursiem kopš studiju sākuma aprit tūkstoš un viena nakts, LLU stadionā un Sporta namā notiek svētki. To galvenie «vaininieki» – treškursnieki – no pulksten 19 līdz 23 sacenšas dažādos sporta veidos. Sarīkojuma kulminācija ir pulksten 23, kad tiek dots starts stafetes skrējienam, kurā piedalās visu fakultāšu komandas. Dalībnieku skaits nav ierobežots, ka tik stafetes kociņš ātrāk tiek uz priekšu. Uzvar tie, kuri piecpadsmit minūtēs tikuši vistālāk – veikuši visvairāk pilnu apļu universitātes stadionā. Svētki turpinās arī pēc pusnakts, kad tiek rīkoti konkursi un pat balles. Kā stāsta Sporta kluba vadītāja Zilvija Poča, jautrības tur nav trūcis. Piemēram, reiz ūdenspolo sacensībās puiši sacentušies meiteņu aizdotos peldkostīmos. Katrā ziņā 1001. nakts sacensības ir stabila tradīcija, kas turpinās jau gadu desmitiem – no īsti neatminamiem laikiem. Nav arī zināms, kas īsti devis svētkiem seno arābu pasaku krājuma nosaukumu.Vismasveidīgākā studentu sporta tradīcija LLU gan ir universiāde, kas norisinās no oktobra līdz maijam. Pirms tam septembrī savu varēšanu sportā parādījuši pirmkursnieki. Taču pēc tam sākas īstās cīņas, kas šogad notiek 17 veidos. Visvairāk piekritēju ir volejbolam, futbolam, basketbolam, peldēšanai.Himnas ir vairākasPar LLU studentu himnu ne viens vien uzskata balādi «Ir vakars vēls». Taču savas himnas ir arī atsevišķām augstskolas struktūrvienībām, piemēram, pašai mazākajai – Veterinārmedicīnas fakultātei. «Vēlais vakars» varētu būt radies sešdesmito gadu sākumā, kad LLU pārcēlās no Rīgas uz Jelgavu, bet šķiet, ka veterinārmediķu himna ir vēl senāka, turklāt atšķirībā no «vēlā vakara» tā nepavisam nav sērīga. «Veti», pieceļoties kājās, izdzied vēstījumu, kurā salīdzināta bezrūpīgā studenta un atbildības pilnā lopu daktera dzīve. Konkrēti tiek iztirzāts gadījums, kad akūti jāārstē bullis, kurš pārdzēries miltūdeni. Himnas pēdējās divas rindas (kuras atkārto divas reizes): «Tur tikai vienas zāles der/Un tās mums pašiem jāiedzer» velk uz glāžu un kausu cilāšanu. Vēl veterinārmediķiem tradicionāls ir Jaungada karnevāls, kas notiek ap gadu mijas laiku un ir vienojošs elements studentiem un mācībspēkiem. Šajās svētku reizēs bieži maskās tiek attēloti dažādi dzīvnieki. Profesoram Edgaram Liepiņam palicis atmiņā kāds spilgts grupas priekšnesums, kurā četri puiši bija uzņēmušies attēlot jau apdziedāto bulli. Kursa meitenēm, kuras devās dzīvnieku ārstēt, ar akupunktūras palīdzību izdevās uztaustīt buļla erogēnos punktus, un publikas priekšā izšļācās sperma, ko karnevālā aizstāja kefīrs. Atgriežoties pie temata par fakultāšu himnām, 2008. gada vasarā Tehniskās fakultātes izlaidumā, profesora Luda Pēka iesākta, pils aulā skanēja tā sauktā «mehu» himna, ko izsenis dzied agrākajā Lauksaimniecības mehanizācijas, tagad Tehniskajā fakultātē. Vārdi «Nāc, meitiņa, tu pie manis» liecina, ka tas ir stāsts par mīlestību. Turklāt tam piemīt nacionāli patriotiska pieskaņa, jo meitiņai vasarā tiek piedāvāts ēst sarkanbaltu āboliņu. Atgādinājums par inženiera atbildībuL.Pēks atceras arī kādu citu tradīciju, kas diemžēl izzudusi, taču varētu būt aktuāla arī tagad. «Astoņdesmitajos gados strādājot par fakultātes prodekānu, ļoti smagi izjutu, ka ik gadu vidēji viens no astoņsimt lauksaimniecības mehanizācijas studentiem kādā avārijā priekšlaicīgi aizgāja no dzīves. Inženierspecialitātēs studējošo cilvēku rokās bieži vien nonāk jaudīga tehnika, kas, nesaprātīgi lietojot, var nodarīt lielu postu ne tikai sev. Mēs, mācībspēki, jutāmies līdzvainīgi notikušajās traģēdijās un nolēmām radīt īpašu solījumu pēc analoģijas ar Hipokrāta zvērestu, ko dod mediķi.»Šajā tekstā tika akcentēta inženiera atbildība par drošu darba vidi, drošības tehnikas ievērošanu. Pirmo reizi zvērests dots izlaidumā pils pagalmā 1984. gada 22. jūnijā, un tradīcija turpināta vēl vairākus gadus.Karaliskās medībasNe gluži katru gadu, taču jau apmēram trešdaļu gadsimta Meža fakultātes tradīcija ir Karaliskās medības. Parasti tās notiek decembrī, pirmajā sniegā. Tajās piedalās fakultātes mācībspēki, kursu vecākie, sekmīgākie studenti, kā arī rektorāta pārstāvji, sadarbības partneri, atbalstītāji un citi cienījami ļaudis. Fakultātes dekāns parasti ir medību vadītājs (tagadējais dekāns Dagnis Dubrovskis gan nav mednieks, tādēļ šis pienākums tiek uzticēts kādam fakultātes mācībspēkam, kuru vidū ir daudz mednieku). Izbraukšana uz Karaliskajām medībām parasti ir ļoti agri no rīta ar universitātes autobusu. Medību vietas bijušas dažādas – gan Zemgales, gan Kurzemes, gan Vidzemes meži, kas saistīti ar zinātnisko izpēti vai augstskolas mednieku kolektīviem. Medību karogu paceļ kāds no vecākajiem dalībniekiem. Tie, kuri savā mūžā bisi nav rokās turējuši (tādas parasti ir dāmas un arī liela daļa kungu), kļūst par dzinējiem, mednieki ieņem savas vietas kārtējā mastā. Pēcpusdienā, kad parasti medības beidzas, vērtē trofejas. Veiksmīgākais mednieks tiek izraudzīts par medību karali. Savukārt viņš no medību dalībniecēm izvēlas karalieni, kas var būt gan kursabiedrene, gan kāda izcila sabiedriskā darbiniece, uzņēmēja. Izvēles brīvība karalim ir plaša. Karalis un karaliene tad vada medību noslēdzošo daļu, kas parasti saistās ar mielastu un sarunām par fakultātes tālāko attīstību. Profesors Alfons Grīnfelds, kurš fakultāti vadīja no 1968. līdz 1993. gadam, atceras, ka vienās Karaliskajās medībās tika nomedīti astoņi brieži. Taču svarīgākais šajā tradīcijā ir stiprināt un veicināt tālāko fakultātes kodola attīstību.Šaurajās Auces ielāsTradīcijām un dažnedažādiem atgadījumiem bagāta ir studentu dzīve mācību un pētījumu saimniecībā «Vecauce». Vēl šobaltdien, lai iepazītos ar lauksaimniecisko ražošanu, turp kaut uz nedēļu praksē dodas visu fakultāšu studenti, informātiķus ieskaitot. Topošajiem agronomiem, zooinženieriem «Vecauces» prakses vienmēr bijušas daudz garākas un īpaši nozīmīgas. No diemžēl jau aizsaulē aizgājušā profesora Imanta Gronska palicis atmiņā šāds stāsts par «Vecauces» praktikantu dzīvi. Sešdesmitajos gados studenti uz šo praksi devās ar vilcienu. Pa Mažeiķu dzelzceļa līniju vilciens gāja pāris reižu diennaktī, un tā pienākšana no Jelgavas sešdesmit kilometru attālajā Auces stacijā bija mazpilsētas dzīvē liels notikums. Protams, vēl svarīgāk, ja ar šo vilcienu atbrauc desmitiem jaunu studentu. No stacijas līdz Vecauces pilij, kur atrodas mācību un pētījumu saimniecības centrs, ir nedaudz vairāk par kilometru. Zinot, ka ceļš uz turieni vīsies pa šaurajām Auces ieliņām gar policijas (tolaik milicijas) ēku, kādam no agronomu puišiem ienāca prātā savāda ideja. Proti, pie stacijas perona viņi pamanījās noņemt izkārtni no kungu publiskās tualetes un samainīt to ar izkārtni pie policijas ēkas. Jautrais studentu bariņš, mundieroto vīru nemanīts, nonāca līdz Vecauces pilij. Gods vīriem, kas tolaik Aucē atbildēja par likumpaklausību, šis studentu joks palika nesodīts. Incidents tika izsmelts ar vispārējiem solījumiem jauniešiem uzlabot disciplīnu.
