Jānis Kažotnieks ir cilvēks, kuram līdztekus atbildīgam algotam darbam ir daudz sabiedrisko pienākumu, hobiju un aizraušanos. Viņa amatu un hobiju virkne ir tik gara, ka izraisa patiesu cieņu un apbrīnu.
Jānis Kažotnieks ir cilvēks, kuram līdztekus atbildīgam algotam darbam ir daudz sabiedrisko pienākumu, hobiju un aizraušanos. Viņa amatu un hobiju virkne ir tik gara, ka izraisa patiesu cieņu un apbrīnu.
Jānis ir Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra mehanizācijas speciālists, un viņu visbiežāk var sastapt zemnieku saimniecībās, regulējot lauka smidzinātājus. Lai izglītotu zemniekus, Jānis Kažotnieks raksta brošūras par lauksaimniecības mehanizāciju. Ārpus algotā darba, lai atslēgtos no ikdienas pienākumiem, Jānis brauc ar motociklu un darbojas motociklistu klubā «Zemgaļu leģions». Kad vaicā pēc leģiona «dienesta pakāpes», viņš atsaka – esmu prezidents. Turklāt Jānis arī spēlē hokeju Ozolnieku pirmajā komandā, kurā ir kreisais uzbrucējs. Līdz Jāņiem viņa komanda piedalīsies «Tērvetes alus» kausa izcīņā, kurā konkurē 16 vienības. Jānis labprāt aktīvi atpūšas dabā – makšķerē, brauc ar vējdēli, kāpj kalnos. Pēdējos gados tam visam radies liels konkurents – «mocis». Vēl Jānim patīk mūzika: jau no vidusskolas laikiem viņš dzied dažādos koros, bet no 1995. gada ir otrais bass LLU vīru korī «Ozols». Cits varbūt uzreiz minētu, ka ir vēlētā amatā, taču Jānis savu amatu un pienākumu virknē tikai nobeigumā piemin, ka ir Ozolnieku pagasta deputāts.
Ozolniekos iztiek bez partiju ķīviņiem
Nevis politika, bet darbs pagasta labā vieno vēlētāju apvienību «Ozolnieku pagasts». Tā ir neatkarīga no jebkuru partiju ietekmes. Deputāts J.Kažotnieks jau otro sasaukumu darbojas pagasta Padomes Jaunatnes, sporta un kultūras komisijā. Vismaz reizi mēnesī, bet, ja nepieciešams, arī biežāk, gados jaunais deputāts piedalās komisijas sēdēs. Kopā ar citiem aktīvistiem Jānis organizē dažādus pasākumus. Par labu tradīciju jau kļuvusi, piemēram, ikgadējā pagasta sporta diena. Ozolniekos notiek daudz vērtīgu pasākumu, turklāt ne tikai sportā un kultūrā. Pagasta vadība sevi apliecinājusi no labākās puses – Ozolniekos nekad nav bijusi īpaša krīze. Kad citur dzīvokļos cilvēki salika taupības krāsniņas, Ozolniekos siltuma piegāde netika pārtraukta ne reizi, arī ar citiem komunālajiem pakalpojumiem problēmu nav bijis. Pagasts ir sakopts, jo visu komunālo dienestu darbība ir stabila, labi noregulēta. Par to liecina arī vēlētāju apvienības pārliecinošā uzvara pēdējās pašvaldību vēlēšanās.
Likumsakarīgā nejaušība
Jānim kā īstam «meham» jau krietnu laiku ir savs «mocītis», tāpēc nokļūšana «Zemgaļu leģionā» bijusi likumsakarīga. Ar iesaistīšanos tajā gadījies kāds kuriozs. 1999. gadā pirms Jaunā gada svinībām, Jānis, tāpat kā vairākums cilvēku, bijis visai pacilātā garastāvoklī, kad iegriezies kādā Ozolnieku kafejnīcā. Tur viņš ieraudzījis puisi, kas bija ģērbies vienās ādās. «Piegāju viņam klāt un prasīju, kur ir viņa «mocis»,» smaidot atceras motociklists, «bet viņš man atbildēja, ka esot no laukiem – Cenu pagasta – un viņam piederot tikai mopēds. Izrādījās, ka tas bija nesen dibinātā «Zemgaļu leģiona» prezidents Edijs Putnieks, kuram patiesībā piederēja viens no labākajiem «močiem» vai visā Zemgalē. Kādu laiku «paburzījos» kopā ar viņiem, līdz 2000. gada martā mani uzņēma leģionāros.» Diemžēl kluba pirmais prezidents šajā pašā gadā traģiski aizgāja viņā saulē. Viņa amatu pārņēma Raivis Balodis, bet, tā kā pēc laika Raivis pārcēlās uz dzīvi Rīgā, viņš vairs nevarēja vadīt klubu (turklāt – vai tad rīdzinieks drīkst stūrēt īstenus zemgaļus? – aut. piez.). Tā Jānis Kažotnieks kļuva par «Zemgaļu leģiona» prezidentu. «Prezidenta galvenais pienākums ir saturēt visus kopā, jo ne jau katram «mocis» ir dzīves jēga, ir taču arī darbs un ģimene.» Tāpēc leģionāri rīko dažādus pasākumus. Pēdējā kopā sanākšana notika Pilsētas svētkos, kad vakars noslēdzās, dārdot smagajai mūzikai un šķindot alus pudelēm. Nelabvēļi par kluba prezidentu stāsta, ka viņš ar savu «moci» biedējot grūsnas briežu mātes. «Ko viņi tur «fleitē», ka es biedēju zvērus. Cik esmu braucis pa mežu, no manis meža zvēri nebēg. Taču, ja mednieki ar saviem «stroķiem» izdzen nabaga dzīvniekus ārā no meža un šiem nav kur dēties, bet pēc tam iebliež lodi, kur vien grib, kā to saukt? Ar to «moci», kas ir man – enduro «YAMAHA» –, nemaz nevar tā īsti pa mežu vandīties. Šim nolūkam vajag daudz vieglāku un sportiskāku modeli.» Turklāt, kad pirms vairākiem gadiem Imants Ziedonis vēl organizēja dižkoku apkopšanas talkas, Jānis bieži piedalījās šajos pasākumos. Viņam dabas aizsardzība, tāpat kā atpūta dabā, ir sirdslieta. «Nedēļas nogales, kas pavadītas kopā ar Imanta Ziedoņa grupu, attīrot aizaugušos dižkokus, bija patiesi svētīgas. Tās attīrīja no sadzīves negācijām un visa sliktā, kas bija sakrājies. Tagad talku kustība diemžēl krietni gājusi mazumā, liekas, ka lielākā daļa cilvēku ieslēgušies savos būros un, kas notiek ar apkārtējo vidi, viņus īpaši neuztrauc.»
Hokeja fanu runasvīrs
Jau no bērnības ik ziemu Jānis hokeja ripu dzenāja uz aizsalušā Ozolnieku dīķa. Tagad, spēlējot labos apstākļos Jelgavas ledus hallē, to iedomāties grūti. Ozolniekos pašlaik ir divas komandas. Abās kopā spēlē 40 cilvēku, turklāt visi ir vietējie. Savulaik bijusi pat iecere Ozolniekos būvēt Ledus halli, taču pēc tam, kad to uzcēla Jelgavā, šis nodoms tā arī palika tikai iecere.
Kā jau kārtīgs hokeja fans, Jānis šajā pavasarī devās «svētceļojumā» uz pasaules čempionātu Zviedrijā. «Atmosfēra jau tur bija fantastiska, šķita, ka esi kaut kur Jelgavā, nevis Karlstades ielās. Latvijas izlases spēļu laikā hallē mūsu fani taisīja tādu troksni, ka zviedri sēdēja ar porolona aizbāžņiem ausīs. No mūsu izlases noteikti varēja gaidīt vairāk. Turklāt arī tiesneši mazās hokeja valstis «aptiesāja». Tas bija redzams gan mūsu izlases, gan itāļu komandas spēlēs pret kanādiešiem un amerikāņiem.
Zviedrijā dzīve liekas tik sakārtota un sterila kā dezinficēts skalpelis, un tas, kas notiek ārpus viņu ierastā ritma, piemēram, pasaules hokeja čempionāts, zviedrus neinteresē – lai notiek, kas notikdams. Daudz labāks iespaids bija par čempionātu Krievijā, jo tur sabiedrības interese par šo notikumu bija krietni lielāka, arī alus ievērojami lētāks.»
Zviedrijā hokeja fans no Ozolniekiem glāba Latvijas līdzjutēju godu. Atšķirībā no daža laba hokeja «karsēja», kurš zināmu apstākļu dēļ pat dzimtajā mēlē ar grūtībām varēja izpaust savas domas, viņš angliski sniedza interviju Zviedrijas centrālajam televīzijas kanālam. Pēc šīs intervijas viņam piezvanīja kāds zviedrs, kuru Jānis bija iepazinis mācību prakses laikā, un uzteica, ka viņš tik labi pārstāvējis Latvijas fanu armiju zviedru televīzijā.
«Uzdziedam, brāl! »
Vidusskolas laikā Jānis sāka dziedāt Ozolnieku vīru korī «Zemgale», vēlāk arī jauktajos koros, taču atkal atgriezies pie vīru dziesmu cienītājiem «Ozolā». Uzjautāts, kāpēc viņš dzied tieši vīru korī, Jānis atbild, ka jauktajos koros jutis dažādas intrigas, «tas tur tāds, tas šitāds utt.». Viņš korī dzied, lai atpūstos, nevis saspringtu par liekām problēmām. Turklāt jauktajā kori daudzās dziesmās viņam, otrajam basam, nav ko darīt, jo jādzied ļoti augstas notis. Vīru starpā attiecības ir vienkāršākas, tiešākas. Jānim vienkārši uzsauc: «Uzdziedam, brāl!», un atskan skanīga, varena dziesma. Bet arī bez kora biedriem Jānis ar labiem panākumiem uzstājas kā karaokes solists dziesmu konkursos.
Jānis nesaprot tos jauniešus, kuri caurām dienām dirn uz soliņiem, neko nedarīdami. Ja enerģijas un ideju pilnais vīrs pēkšņi neko nedarītu (kas, protams, liekas neticami), viņš «ātri vien nobeigtos». Jāņa dzīves izpratni izsaka frāze, ko viņš bieži saka draugiem un paziņām: «Galvenais – turēties kā vīram!»
