Turot rokās šādu uzsaukumu, drīzu atveseļošanos pēc sirds operācijas Valsts prezidentam un bruņoto spēku augstākajam vadonim «čivinātavā» nosūtījis daudzbalsīgais Aizsardzības ministrijas kolektīvs.
Tas neviļus atgādina laba vēlējumus īsziņās, vēstulītēs un mutvārdos, ko pirms kāda laika saņēmu arī es, iekrītot ne sauktās, ne gaidītās slimības bedrē. «Tu galvenais veseļojies!», «Saudzē sevi!», «Turies, būs labi!», «Gaidām tevi atpakaļ!» ir tikai daļa no uzmundrinājuma, ko saņēmu no kolēģiem un draugiem tajās drūmajās dienās, kad ķermenis «brēca», bet prāts nesaprata, kas īsti notiek.
Neziņa par pēkšņi sašķobījušos ikdienu un nākotnes prognozēm droši vien arī ir vislielākais smagums, ko līdzi velk slimība. Kā pazaudējis ceļu, sasirgušais mētājas prāta tumšajos labirintos, kur nereti spokojas «vissliktākais iznākums». Tāpēc svarīga jebkura gaisma, kas mierina un ceļ, un, protams, tie ir arī vienkāršie turēšanās vēlējumi.
«Viņa tik ātri nomira, jo neticēja, ka izveseļosies,» reiz par kādu manu paziņu sacīja ārsti. Tas ir teju zinātniski pierādīts, ka vairāk par medikamentiem līdz pārliecība un vēlme dzīvot. Ārstniecībā pazīstams arī tā saucamais placebo efekts, kad slimniekam tiek dotas neiedarbīgas zāles un simulētas operācijas, lai tikai viņš noticētu, ka tiek ārstēts, un šī ticība paveic «veselības uzlabošanos bez jebkāda objektīva iemesla». Tas vēlreiz apliecina, cik liela nozīme ir nemateriālajam, ko veido arī mūsu vārdi, smaidi un silti acu skati. Arī tad, kad labam iznākumam teju nav nekādu garantiju, ko piedzīvoja pāragri mūžībā aizgājušais Jānis Vaišļa. «Esmu dzīvotspējīgs un ķepurošos. Mani tik viegli kaulainā nepaņems. Es nepadošos un spurošos pretī, cik stipri vien spēju,» viņš kādā portālā sacīja vienā no pēdējām intervijām, skaidri apzinoties, ka izredzes uzveikt amiloidozi ir niecīgas. Tāpēc, lai vienmēr sadodamies domās un vārdos, vēlot labu veselību un ceļot ticības garu. Tas strādā!
