Pašos Itālijas ziemeļos 50 kilometru no Milānas izvietojusies pilsēta, kas savulaik bijusi pirmā šīs valsts galvaspilsēta, bet plašākā pasaulē pazīstama kā aperitīva «Martini» un autoražotāja «Fiat» dzimtene.
Pašos Itālijas ziemeļos 50 kilometru no Milānas izvietojusies pilsēta, kas savulaik bijusi pirmā šīs valsts galvaspilsēta, bet plašākā pasaulē pazīstama kā aperitīva “Martini” un autoražotāja “Fiat” dzimtene. Nākamgad šai pilsētai klāt nāks vēl viens “goda ordenis” – Turīnā norisināsies 2006. gada ziemas olimpiskās spēles.
Ceļojot uz Itāliju, noteikti jāielāgo – vietējie nerunā angliski un daudz veiksmīgāk ir meklēt dialogu franču mēlē. Tāpēc no Latvijā pieejamās literatūras ceļojumam noteikti ieteiktu iegādāties izdevniecības “Avots” 2004. gadā izdoto “Itāliešulatviešu/latviešuitāliešu vārdnīcu”, kas sniegs “pirmo palīdzību” komunicēšanā un būs gana labs palīgs, jo Latvijā bez tās pieejamās daudzvalodu sarunvalodas vārdnīcas jūs izmetīsiet tuvākajā miskastē jau pirmajā lietošanas dienā. Pārbaudījums, ierodoties Turīnā bez itāliešu valodas priekšzināšanām, sagaidīs jau lidostā, kad pasu kontroles punktā uz Latvijas pasi muitnieki raudzīsies ļoti ilgi, reizē meklējot kaut ko datorā – itālieši nepazīst tādu valsti “Latvija”. Viņi nezina arī “Latvia” (angļu valodā), vienīgais viņiem saprotamais variants ir “Lettonia”.
Alpu pilsētas īpatnības
Itālieši ir ļoti laipni un atšķirībā no “zābaka” dienvidu kolēģiem turīnieši ir daudz mierīgāki, tomēr latviešu zeltenēm uzmanība tiktu pievērsta vismaz desmitkārt vairāk nekā mājas, jo, šķiet, pat iebraucējas ar blondiem matiem cenšas tos pārkrāsot tumšākus. Tas nekādi neattiecas uz vīriešu dzimumu – milzīgs emigrantu pieplūdums pilsētā ir veicinājis tās internacionalizāciju. Vietējie ir ļoti laipni, tomēr bieži vien laipnība ir pārspīlēta – ja pajautāsiet kādam ceļu un viņš nevarēs atbildēt, visticamāk, ka nāksies gaidīt, kamēr viņš sameklēs kādu, kas var atbildēt, un visi kopīgi viņi parādīs pilnīgi nepareizu virzienu, kaut gan būs centušies no visas sirds palīdzēt.
Turīnas centrā nav tādu veikalu, pie kādiem pieradis ziemeļnieks, – ja no rīta vēlaties iedzert tēju, apēst sviestmaizi ar desu, nāksies apmeklēt kādu ķīniešu veikalu, kur nopirkt tēju, maizes veikalu, lai nopirktu maizi, piena veikalu, lai nopirktu sviestu, augļu veikalu, lai nopirktu citronu un gaļas veikalu, lai nopirktu desu. Katrā veikalā vidēji būs jāpavada no 10 līdz 60 minūtēm atkarībā no tā, cik veiksmīgi tiksiet vaļā no laipnā un runīgā pārdevēja. Interesanti, ka pilsēta mudž no kafejnīcām. To ir daudz vairāk nekā veikalu, un tam nav nekāda loģiska skaidrojuma, jo lielākā daļa kafejnīcu parasti ir tukšas.
Viss “nāk” caur vēderu
Ja jūs izlemjat kaut kur iziet un paēst vakariņas vai arī izklaidēties, par to vietējie paziņas jābrīdina vismaz stundu iepriekš, jo aptuveni tik ilgu laiku itālieši diskutēs par to, kurš krogs, kafejnīca vai klubs šovakar ir vispiemērotākais. Neizlēmība viņiem ir ļoti raksturīga – tāpēc ķīnieši, arābi un afrikāņi savos veikaliņos un kafejnīcās cenšas pēc iespējas samazināt izvēles iespējas – ja gribat nopirkt tomātus, tad būs vienkārši plaukts ar nosaukumu “Tomāti” un klāt cena, tas pats arī ar visām pārējām precēm. Pat degvīns Turīnā ir tikai “Moskovskaya”. Toties tomātu ēdāju valstī neviens nezina, kas ir tomātu sula, – to nav iespējams iegādāties pat vislielākajos un visinternacionālākajos veikalos. Tāds pats liktenis jūs sagaidīs arī, meklējot rupjmaizi, krējumu, biezpienu vai žāvētu speķi. Itālieši ir pa pusei veģetārieši, tāpēc bieži vien, ieraugot ēdam veselīga lieluma steiku, dažs labs par jums būs ļoti izbrīnīts.
Savukārt meiteņu savaldzināšanā virtuves mākslas pārzināšana noder ne tikai tad, kad izlemjat nešķiest laiku, pārrunājot vispiemērotākās atpūtas vietas meklējumus. Gandrīz visas Pjemontes reģiona daiļā dzimuma pārstāves ir sajūsmā par vīriešiem, kas prot gatavot.
Garšīgu tradīciju šajā pilsētā ir ne mazums – turīnieši lepojas ar savu šokolādi, kuru nogaršojot, pat “Laimas” produkcija šķiet otršķirīga. No Turīnas cēlusies arī aperitīvu vakaru organizēšana – kafejnīca, cienājot viesus ar saviem dzērieniem, papildus bez maksas piedāvā dažādus ēdienus. Pirms pāris gadiem tie esot bijuši tikai čipsi, olīvas un rieksti, tagad – pasta, ceptas zivis un gaļa, dažādi sautējumi. Bet, tā kā pilsēta mudž no dažādu eksotisku valstu pārstāvjiem, ir iespēja nogaršot jebkuras pasaules malas virtuves brīnumus, īpaši ķīniešu un arābu.
Regejs un Krēmers
Viena no brīnišķīgākajām lietām, ko šī valsts ieaudzinājusi saviem pilsoņiem, ir cieņa pret mākslu un aktīva iesaistīšanās tās veidošanā. Gan Turīna, gan arī tās apkārtne ir kā liels modernās mākslas muzejs – skulptūras izvietotas pat gar dzelzceļa sliedēm, mākslas instalācijas redzamas uz māju jumtiem un autostāvvietās, bet mūzika tiek atskaņota katrai vietai vispiemērotākā, tādējādi veidojot to, par ko jelgavnieki tik ļoti sapņo, – viena vakara laikā desmitiem dažādu atpūtas vietu, kas atšķiras ar muzikālo saturu un līdz ar to arī publiku.
Lielākajā reģiona mūzikas veikalā “top” preču stendā var atrast Gidona Krēmera disku, savukārt, taujājot pārdevējam pēc pašmāju “prātniekiem”, izrādās, arī tos varot dabūt nedēļas laikā.
Lielākais muzikālais pārdzīvojums ir koncerti skvotos. Skvoti ir daļēji vai pilnīgi nelegāli apdzīvotas mājas, kurās rosās “pagrīdes” aktīvisti – mūziķi, mākslinieki un to atbalstītāji, kas piepelnās ar grūstiņu organizēšanu. Viens no lielākajiem pilsētas skvotiem – “Giancarlo” – atrodas pašā centrā, Po upes krasta rajonā Muraci. Tajā pastāvīgi notiek dažādi koncerti un citas muzikālās performances. Latviešu ausij lielākais jaunums noteikti būs ik pa laikam notiekošie muzikālie pasākumi, kuros tiek apvienoti “ska”, regeja un hip hopa muzikālie virzieni, “dzīvajā” izpildot to visu improvizāciju sesijās. Īsts kultūršoks.
Muzeji var būt interesanti
Mēģinot pārorientēties no automobiļu ražotājpilsētas (tur vēl joprojām atrodas “Fiat” vadības mītne Lingoto bet visa rūpnieciskā darbība ekonomisko apsvērumu dēļ vairākus desmitus gadu atrodas ārpus Itālijas), Turīna jau no deviņdesmito gadu sākuma mēģina kļūt par tikpat nozīmīgu kultūras centru kā Venēcija.
Pilsētā ir pasaulē otrs lielākais Ēģiptes vēstures muzejs. Smieklīgi ir tas, ka apmeklētājiem apskatāmi ir tikai aptuveni desmit procentu no muzeja krājumiem – pārējam izstāžu telpās nepietiek vietas. Muzeja apmeklējums ir obligāts visu Pjemontes reģiona mācību iestāžu audzēkņiem, tāpēc lielākā daļa tajā bijuši vismaz trīs reizes, savukārt citiem tā ir patiesa eksotika – tuvplānā apskatīt no sarkofāgiem izvilktās mūmijas, papirusus un dažādus senās Ēģiptes sadzīves “štruntiņus”, kā arī palasīties par arheologu ekspedīcijām.
Tomēr par nozīmīgākajiem būtu uzskatāmi vairāki laicīgās mākslas muzeji, kas izvietojušies gan pilsētā, gan ārpus tās. Regulārās ekspozīcijās apskatāmi slavenāko itāliešu un citu valstu mākslinieku darbi, tai skaitā Mario Mercs, Endijs Varhols, Luiss Nevelsons, Francs Kleins un daudz, ļoti daudz citu. Pilsētas politika veido vidi, kurā mākslai ir lielākā nozīme. Piemēram, būvējot jauno maģistrālo ielu, Turīnas vadība uzaicināja slavenu itāliešu arhitektu Viktorio Gregoti, lai viņš pēc saviem ieskatiem rada kaut ko jaunizveidotajā teritorijā – pilsētai daudz svarīgāks ir nevis tas, ko viņš izveidos, bet gan iespēja izvietot vēl viena pasaulslavena cilvēka darbus.
Līdztekus tam pašā pilsētas centrā – “Mole Antonelliana” –, kas ir arī pilsētas arhitektoniskais simbols, izvietojies kinematogrāfijas muzejs. Vairākos stāvos ir apskatāms viss, kas saistīts ar kino – sākot ar Čārlija Čaplina cepuri un beidzot ar pirmo animācijas attēlošanas aparātu (tā nosaukumu no itāliešu valodas neņemšos iztulkot). Savukārt pašā ēkas smailē 167 metru augstumā izvietots apskates laukums, no kura paveras skats uz Turīnu un tai piegulošo teritoriju.
Pilsētas un tās apkārtnes apskates klāstā var atrast arī Leonardo da Vinči pašportretu, 10 000 marionešu, Savojas dinastijas, “Martini” muzejus un daudzus citus ļoti ievērojamus objektus, bet par katru no tiem pastāstīt nespēj pat paši turīnieši.
Piecu apļu tuvošanās
Ar skaļo saukli “Turīna – vienmēr kustībā” jau 2000. gadā pilsēta sāka plašus būvdarbus, pateicoties kam ieguva tiesības 2006. gadā rīkot ziemas olimpiskās spēles. Pieaicinot itāliešu un ārzemju arhitektus, tika sākts darbs pie daudzu objektu būvniecības un veco pārbūves, paralēli veidojot pilsētā jaunu sabiedriskā transporta veidu – metro, kas atbrīvos pilsētas ielas no pārlieku lielajiem sastrēgumiem. Par godu olimpiskajām spēlēm pilsētas apbūvē ieguldīts vairāk nekā pieci miljardi eiro. Tiek veidoti pieci olimpiskie centri, sešas olimpiskās pilsētiņas un lielā olimpiskā pilsēta, kas atradīsies pirmās “Fiat” rūpnīcas teritorijā – Lingoto. Šķiet, vienīgā neskartā teritorija pilsētā ir “Porta Palazzo” – lielākais atklātais tirgus visā Eiropā. Tā platība pārsniedz 10 000 kvadrātmetru.
Olimpiskajām spēlēm par godu jau otro gadu pilsētas ielās notiek dažādas reklāmas kampaņas, savukārt spēļu noliedzēji organizē protesta akcijas – gājienus, koncertus, bukletu un plakātu izplatīšanu.
Lai iepazīstinātu vietējos iedzīvotājus ar to, kas notiek viņu pilsētā, tiek organizētas speciālas ekskursijas uz dažādiem būvlaukumiem, stāstot par to, kas katrā atradīsies. Interesantākā izrādās lielā hokeja arēna, kuru projektēja japāņu arhitekts Arata Isozaki. Tās ietilpība būs vairāk nekā 12 tūkstoši cilvēku, pēc olimpiskajām spēlēm to izmantos ne tikai kā ledus halli, bet arī kā vietu izstādēm un kultūras pasākumiem, jo ēkas konstrukcija paredz otru grīdu, kas atrodas vairākus metrus virs ledus.
Pabeigtajos olimpiskajos centros ieplānoti (un daži jau ir notikuši) izmēģinājuma pasākumi, piemēram, 2005. gada pasaules sieviešu čempionāts hokejā, Eiropas čempionāts slēpošanā un citi. Līdz ar to pilsēta plāno jau pirms olimpiskajām spēlēm kļūt par nozīmīgu ziemas sporta veidu centru, kaut gan vietējo uzmanība, šķiet, ir pievērsta vienīgi futbolam. Ne velti tieši šī pilsēta ir futbola kluba “Juventus” mājas.
Ceļot nobriedušajiem
Jau tagad olimpisko spēļu organizatori aicina pieteikties brīvstrādniekus, kas vēlas bez samaksas strādāt 2006. gada olimpisko spēļu laikā. Jauniešiem, īpaši studentiem, tā būtu lieliska iespēja apmeklēt Alpu galvaspilsētu. Savukārt tiem, kas vēlas doties uz pilsētu atpūsties, jāatceras, ka visnepiemērotākais laiks ir augusts – tad lielākā daļa veikalu un kafejnīcu ir slēgta un itālieši dodas atvaļinājumos, jo augusts ir karstākais periods. Ziemā pilsēta ir īpaši piemērota kalnu slēpotājiem un snovbordistiem, jo līdz tuvākajām sniegotajām nogāzēm var nokļūt pusotras stundas laikā, savukārt vasarā ir iespēja priecēt acis vienā no lielākajiem Itālijas mākslīgajiem parkiem – “Grand Paradiso” – , kuru savulaik izveidoja Itālijas vēsturiski ietekmīgā Savojas dinastija. Pāris stundu brauciena attālumā ir Vidusjūra. Pati pilsēta visos gadalaikos priecēs ar savu arhitektūru – sākot no Senās Romas, līdz pat mūsdienu celtnēm, kas būs daudz interesantākas nekā Milānas biznesa tipa eiropeiskums vai Romas pārlieku uzbāzīgais vēsturiskums.
Ja jums tīkamākais dažādu pasaules nostūru apmeklējumos ir ēdieni, māksla un arhitektūra, varu garantēt, ka Itālijas autoindustrijas dzimtene, tagadējā kultūras un ziemas sporta pirmdzimtene jums vairāk šķitīs kā “Ferrari”, nevis kā “Fiat”.
