Visā pasaulē tūrisms ir viena no visienesīgākajām tautsaimniecības nozarēm, kas dod lielu peļņu uzņēmējiem un pamatīgu pienesumu valsts iekšējā kopproduktā.
Visā pasaulē tūrisms ir viena no visienesīgākajām tautsaimniecības nozarēm, kas dod lielu peļņu uzņēmējiem un pamatīgu pienesumu valsts iekšējā kopproduktā. Latvijā šī nozare atrodas Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā, tāpēc loģiski būtu tieši šīs ministrijas vadītājam uzdot jautājumu, kā vērtējama situācija tūrisma attīstībā Latvijā? Tomēr ministrs Vladimirs Makarovs atbild ar pretjautājumu:
– Kā var vērtēt to, kā praktiski nav?
Arī vairākkārt sarunājoties ar dažādiem Latvijas tūrisma speciālistiem, esmu dzirdējis gandrīz līdzīgu skumju atziņu, turklāt vēl arī dažus mūsu valdībai adresētus eifēmismus (tas ir, pieklājīgās frāzēs tērptas lamas). Piemēram, Igaunijā tūrisms veido 16 līdz 18 procentu iekšējā kopprodukta pieauguma. Uz šā fona Latvijas 1,5 – 2 procenti izskatās vairāk nekā pieticīgi. Turklāt no Latvijas uz ārzemēm ceļo daudz lielāks cilvēku skaits, nekā pie mums iebrauc. Tas vieš satraukumu, lai gan valstī ir privātā biznesa potences tūrisma attīstībai un ir arī ko rādīt. Apstākļos, kad Latvijas lauksaimniecība gandrīz atrodas zem ūtrupes āmura, kad reāli trīs ceturtdaļas iedzīvotāju laukos ir bez darba, tūrisms varētu kļūt par nozari, kas iedvestu optimismu, pēc tam dzīvību un, kas zina, vēlāk pat pārticību tur, kur patlaban valda liela depresija. Tam vajadzīgs tikai tāds nieks kā šā biznesa, valsts un valdības darbības koordinācija, uzskata V.Makarovs. Nepieciešams tieši tas, kā mūsu valstī hroniski trūkst gandrīz visās nozarēs. Ja būtu skaidrs priekšstats par mērķi, ja tas būtu precīzi definēts un apzīmēts, būtu vieglāk noteikt veidus, kā to sasniegt, sagrupējot iespējas, finanses un kontaktus, un panākumus varētu gūt samērā īsā laikā.
Tūrismu Latvijā bremzē vairāki faktori. Viens no tiem ir transports. Rietumeiropā, kur tūrisms ir ļoti attīstīts, mundras večiņas un pusaudži šortos itin kā sacenšas, kurš būs bijis vairāk vietās. Darbojas dažādas biļešu cenu atlaides. Kā viņiem būtu visērtāk nokļūt pie mums Latvijā? Ar lidmašīnu? Taču tas pa kabatai drīzāk biznesmenim nekā studentam. Ar prāmi? Bet prāmju satiksmes Latvijā joprojām nav. Tāpēc pat tie nedaudzie tūristi no Skandināvijas valstīm, kuri Latvijā iegriežas, dara to galvenokārt caur Tallinas ostu, kas kļuvusi par tiltu starp cipārējām Ziemeļzemju ostām.
Cita problēma ir kompleksu pakalpojumu trūkums tūristiem. Vēl no padomju laikiem iegājies, ka ārzemju viesus vedam uz Jūrmalu, Siguldu. Bet mums ir burvīgas vietas, ainavas un atpūtas iespējas gan Latgalē, gan Tērvetē vai pie Abavas. Taču nav nevienas tūrisma firmas, kas to visu piedāvātu kompleksi (protams, dažādās kombinācijās un maršrutos).
Trešā svarīgākā problēma, kas neļauj attīstīties tūrismam, ir naktsmītņu trūkums, maz cenas ziņā pieejamu divu un trīs zvaigžņu viesnīcu.
Liela nozīme ir arī nodokļu politikai. Pie mums tā neveicina viestūrisma attīstību (piemēram, viesnīcu pakalpojumi tiek aplikti ar pievienotās vērtības nodokli). Finansu ministrijai gan uzdots strādāt pie nodokļu izmaiņām, tāpēc tagad būtu īstais laiks tūrisma biznesā ieinteresētajām personām, firmām un apvienībām vērsties tur ar konkrētiem priekšlikumiem, jo, ja argumentācija būs nopietna un pārliecinoša, Finansu ministrija esot gatava šādus projektus atbalstīt.
Tagad situācija valstī nobriedusi tiktāl, ka praktiskai rīcībai, šķiet, gatavi visi – sākot ar biznesmeņiem un beidzot ar valdību, kas izteikusi gatavību meklēt finansējumu tūrisma attīstībai. Pagaidām gan šīs aktivitātes aprobežošoties ar tūrisma nodaļas izveidi Vides un reģionālās attīstības ministrijā, kas ļaušot operatīvi pieņemt lēmumus. Tomēr nozares attīstībā jāiesaistās arī citām valdības struktūrām. Tas attiecas, piemēram, uz Latvijas tēla veidošanu. Mūsu valsts stends dažādās starptautiskajās izstādēs (Latvija katru gadu piedalās apmēram 15 šāda mēroga ekspozīcijās) ne vienmēr ir pievilcīgākais.
Latvijā darbojas Tūrisma likums, dažādi Ministru kabineta lēmumi par viesnīcu, moteļu sertifikāciju, par tūrisma kompleksiem pakalpojumiem. Tagad tiek apspriesta lauku tūrisma attīstības programma. Taču attīstība iespējama tikai tad, ja pūles apvienos gan valdība, gan privātā biznesa struktūras, kas arī ieinteresētas rezultātos. Jābūt pārliecinātiem, ka mūsu piedāvātie tūrisma pakalpojumi ir tiešām kvalitatīvi. Varbūt privātuzņēmējiem jāveido tūrisma attīstības fonds, jādomā par savu iespēju koordināciju? Jo naivi būtu cerēt, ka no ārzemēm tūristi brauks tikai tāpēc, ka kaut kur ir lieliska viesnīca. Tātad viesnīcām jāsadarbojas ar uzmanības vērtu tūrisma objektu īpašniekiem vai apsaimniekotājiem. Un lielā mērā arī otrādi: pie komforta pieradušie rietumnieki vēlas baudīt eksotiku, tomēr ar noteikumu, ka viņiem šī «piepūle» tiks atalgota ar ērtu mitekli.
Tāpat kā citviet Latvijā, arī Zemgalē tūrisms cenšas izkūņoties no sava veida amatierisma, lai ieietu tirgū. Šīs nozares attīstībā ieinteresēti cilvēki meklē iespējas apvienoties, lai kopējas problēmas kopīgi risinātu. Tomēr, kā pavēstīja Jelgavas novada Tūrisma attīstības apvienības priekšsēdētāja Ināra Ozola, vissmagākā ir finansu problēma. Apvienības dibinātāju vidū ir arī Jelgavas pilsētas Dome un Jelgavas rajona Padome. Taču Latvijā trūkst vienotas koncepcijas par tūrisma vadību, neskaidri ir virzieni, un tāpēc viss lielā mērā notiek it kā pašplūsmā. Turklāt visu laiku nomāc naudas trūkums. Ja būtu kaut cik lielāka rocība, varētu vairāk reklamēt sevi, piesaistīt tūristus. Bet patlaban apvienībā jau gadu pusgatavs putekļiem klājas novada tūrisma makets, ko naudas trūkuma dēļ nav iespējams pabeigt. Vislielākās problēmas tagad apvienībai sagādājot gatavošanās gadskārtējai starptautiskajai izstādei «Balttour 2001», kas paredzama nākamā gada februārī. Diemžēl Jelgavas pilsētas Domes un rajona Padomes līdzdalība vien apvienībai maz ko dod, vajadzīgs arī finansiāls atbalsts.
Apvienībā nav pat vienkāršas statistikas par tūrisma plūsmu, bet līdz ar to nevar būt skaidra situācija nozarē, grūti kaut ko paredzēt, plānot…
Tūrisms kā nozare Latvijā atgādina izlijuša ķīseļa peļķi, ko mēģina saturēt (organizēt) tikai tūrismā nodarbinātu biznesmeņu un interesentu pulciņš. Tomēr ar entuziastu spēkiem vien ir par maz.
Jā, var gūt pat visai ievērojamus panākumus viena vai otra viesnīca (piemēram, «Hotel Jelgava»), tūrisma firma. Bet, lai veiktos nozarei kopumā, tā arī kompleksi jāattīsta, jāplāno, jāfinansē. Ko līdz, piemēram, daudzu tūkstošu latu tēriņš Jūrmalas dziednīcās, tās sagatavojot vasaras sezonai, ja vienlaikus netiek sakārtota likumdošana, kas normalizētu Austrumu robežas šķērsošanu?
Tostarp tūrisma nozare neprasa lielus valsts ieguldījumus: nozares specifika ir tāda, ka to visefektīvāk sekmē privātais bizness. No valsts tiek gaidīta vienīgi vienota programma un konsekvences. Latvijas tūrismu varētu ielikt īstās sliedēs, iedarbinot likumdošanas sviras. Bet līdz šim mūsu valdībai tam neatlika laika un nebija arī īstas vēlēšanās.
