Iepazīšanās un sarunvārdnīca. «Dobre rano» – labrīt, «dobrīj den» – labdien, «čuraķ» – čurāt, «vaverka» – vāvere, «kapr» – karpa (ir tāda «zive»).
Iepazīšanās un sarunvārdnīca
«Dobre rano» – labrīt, «dobrīj den» – labdien, «čuraķ» – čurāt, «vaverka» – vāvere, «kapr» – karpa (ir tāda «zive»). Čehu valoda, izrādās, ir «viegla». Tikai ar mums ierasto īso vārdiņu «jā» ir sarežģītāk: čehisko «ano» (ar uzsvaru pirmajai zilbei) gan atcerēties grūtāk, gan retāk izdodas dzirdēt no citādi laipnajiem čehiem.
Īsā sarunvārdnīca ir pirmais, ko mūsu gide (jau pieminētā Čehijas un Latvijas Draudzības asociācijas prezidente Stefānija Zagorska) māca bērniem, tikko viņi iekāpuši mūsu dīvainajā autobusā. Dīvains tas ir tāpēc, ka braucēju vidū ir divi Edgari, divas Anniņas, šķiet, ka pat trīs Ievas, pa divām Lienītēm un Elīnām… Arī šoferi ir divi un viņus abus, protams, sauc – Juris. Bērnu pulku pārrauga dažas māmiņas un klusā, nemanāmā audzinātāja Egita. Pēc dažām dienām piedzīvošu, cik viņas miers un rāmums bijis šķietams, kā viņa spēj pārvērsties pati un pārvērst bērnus ugunī, kas iekvēlojas ogles pelnos, lai, strauji iegailējoties, aizdegtu čehu, ungāru, vāciešu dvēseles… Bet tas notiks vēlāk. Pagaidām, sākot braucienu, mūsu šoferi – divi Juri – paziņo, ka gribot ēst: viņi agrās brokastīs (vai drīzāk vēlās vakariņās) tikai mazliet «iekodušies cūkas pakaļējā tiltā», tāpēc sauc: «Mans kungs grib atkal ēst.» Šī kaite ir lipīga: brokastis pārņem visu autobusu, nemanot pārvērsdamās pusdienās un vēlāk vakariņās, salonā čaukst iepakojums un skan apmierināta čāpstināšana.
Nelabais piedzīvojums nr.1
Jau izbraucot no Latvijas, noskaidrojas, ka autobusā nestrādā kondicionieris. Abi Juri nolemj iebraukt remontservisā Kauņā, jo karstums tāds, ka bez kodicioniera tālāk braukt nav iespējams: jau šeit «smadzenes iztek», bet 1000 km tālāk uz dienvidiem bērniem karstumā var sākties slikta dūša, izraisot ķēdes reakciju. Meistaru prognoze bēdīga: remonts prasīšot vēl kādas sešas stundas. Lai gan divas jau zaudētas, izdevies vienīgi konstatēt bojājumu un to, ka vajadzīgā verķīša nav. Jābrauc vien tālāk. Pieaugušie klusībā pagāniski pielūdz Sliktās Dūšas pavēlnieku neapdraudēt mūsu kompāniju… Kādai māmiņai nāk prātā, ka drošākais līdzeklis pret nelabumu – visu laiku dziedāt. Labas zāles!
Mīti, leģendas un mūsdienas
Stefānijas kundze šķiet zinām visu. Viņa mikrofonā runā par lietuviešiem, poļiem, čehiem, stāsta pasakas un leģendas. Reizēm viņai palīdz arī kāds no šoferjuriem.
Par polku. Daudzi domā, ka tā ir poļu, lai gan patiesībā – čehu deja. Kāda čehu meitene to «aizvedusi» uz Parīzi, pēc tam polka strauji iekarojusi visu Eiropu, tajā skaitā arī Poliju.
Par tulpēm. Uzskata, ka tulpju dzimtene ir Holande. Taču šie ziedi cēlušies Čehijā. Kādai karalienei uznācis untums, un viņa likusi jaunam dārzniekam izaudzēt visneparastāko puķi pasaulē. Dārznieks klusībā karalieni ļoti mīlējis, tāpēc vairākus gadus strādājis, lai vienīgi viņai dāvātu krāšņāko, neparastāko ziedu. Viņam izdevies radīt izcilu – melnu tulpi. Taču karalis Fridrihs I (laikam nešpetnas greizsirdības dēļ) apskaities uz dārznieku, nosaucis viņu par šarlatānu («Melnu ziedu nemēdz būt!») un izraidījis no valsts. Kurp dārznieks devās? Uz Nīderlandi. Tur viņa prasmi atzina un novērtēja, tulpes iekaroja visu Holandi, līdz šī valsts kļuva par īstu tulpju zemi.
Par čehu sievietēm komentāru nebūs: ko lai piebilst, ja, piemēram, leģendārajam Čehijas karalim Kārlim IV vien bijušas četras izcili skaistas sievas, turklāt visas blondīnes. Un cik kronētas personas čehu skaistuļu dēļ atteikušās no valdīšanas! Lai atceramies troņprinci Ferdinandu. Ķeizars Josifs viņu godīgi brīdināja: ja apprecēsi čehieti – atvadies no troņa! Ferdinands tomēr palika pie sava, tas ir, pie savas čehietes, apprecējās. Abus nošāva. Tātad būtībā čehu sievietes dēļ iesācies Pirmais pasaules karš.
Nelabais piedzīvojums nr.2
Čehijas robežai tuvojoties, sabojājas laiks. Sāk līt. (Un līst, cik vien ilgst mūsu ceļojums, toties Latvijā tolaik – karsts kā uz cepešpannas. Laikam bija iedarbojusies vecāku pagāniskā lūgšana sabojātā kondicioniera sakarā.) Tomēr sajūta ir laba: vienmuļo un apnikušo līdzenumu pamalē migliņā jau saskatāmi kalni. Mājiņām ceļa malās – arvien biezākas sienas un mazāki lodziņi. Dienvidi.
Kas kopīgs Rundālei ar Nahodu?
Pirmā Čehijas pilsēta ir Nahoda. Kalna galā – pirmā pils mūsu ceļā. Tā 13. gadsimtā būvēta karaļiem un bijusi augošās Čehijas vistālākais robežcietoksnis. Šo pili savā īpašumā iegādājās Rundāles saimnieks Pēteris Bīrons. Viņš ar ģimeni Nahodā uzturējies krietnu laiku: apkārtējie Beskidu kalni ir tik skaisti, ka Bīrons netālajā Raķibožecā nopirka arī nelielu pili savai vecākajai meitai Katrīnai Vilhelmīnei, kas mīlēja dārzus un Eiropas aristokrātus. Pie viņas pat viesojušies vienlaikus divi – Austroungārijas un Prūsijas – imperatori.
No Bīrona laikiem nekas gan nav palicis. Kad iegriežamies Raķibožecā, plašajā hallē, kur reiz defilējuši galminieki, flirtējušas dāmas un Eiropas likteni lēmuši divu impēriju ķeizari, pašlaik ierīkota fotodarbu ekspozīcija par Latvijas dabu – Jura Kalsiņa Lielupes skati un viensētas Zemgalē, Igora Pliča fotodarbi «Bazilika Aglonā», «Preiļu pils», «Rīga».
