Nākas atkal rakstīt protesta vēstuli, lai gan skaidri zināms, ka nekas nemainīsies. Ir tāds sakāmvārds: «Suņi rej, bet karavāna iet tālāk».
Nākas atkal rakstīt protesta vēstuli, lai gan skaidri zināms, ka nekas nemainīsies. Ir tāds sakāmvārds: «Suņi rej, bet karavāna iet tālāk.» Tas attiecas arī uz pasažieriem, kas brauc ar mikroautobusiem no Rīgas, jo daudziem no viņiem patiesībā ir jāraud par tām neērtībām, kas sagādātas.
Kad vietējā avīzē izlasīju, ka no 1. jūlija mikroautobusu galapunkts būs Starptautiskajā autoostā, izjutu lielu sarūgtinājumu, jo mani bērni, pie kuriem bieži braucu ciemos, dzīvo Jūrmalā.
Līdz šim ērtās satiksmes dēļ biju ļoti apmierināta. Pārsēdos no viena mikroautobusa otrā. Tās būtu manas personiskās neērtības, kuras, protams, nevienu neinteresē.
Bet… 16. jūlijā, kad biju nokārtojusi darīšanas Rīgā, vēlējos pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās Jelgavā.
Vispirms, protams, bija jālavierē pa ielām, tālāk – caur vienu un otru tuneli, kuros nepārtraukti dārd apdullinoša mūzika, pāri tramvaja sliedēm, un tikai tad – beidzot! – nokļuvu autoostā. Pulksten 16.20 kasē palūdzu biļeti uz tuvāko autobusu līdz Jelgavai. Tas bija punkts visam šim ārprātam – mikroautobuss, ar kuru cerēju ātrāk nokļūt mājās, atgāja tikai pulksten 17.50. Tā nu sēdēju (labi vēl, ka bija kur apsēsties) un cepos 32 grādu temperatūrā, gandrīz divas stundas gaidīdama savu «busiņu» , un vēroju neapmierinātās ļaužu sejas. Secināju, ka tiek darīts viss iespējamais, lai tikai būtu sliktāk.
Nu ko, turpmāk ar mikroautobusiem ne uz Rīgu, ne atpakaļ nebraukšu. Labi, ka vēl ir dota izvēles iespēja – braukt ar vilcienu. Tas ir mans atrisinājums. Kā domā citi pasažieri?
