Baigajā laikā uzplauka dzejnieka Gunara Saliņa un Jautrītes Košas mīlestības brīnums
Pārlielupē, Upes ielā, no kuras paveras skats pār upes palieņu pļavām, atrodas māja, kas glabā novadnieka trimdas dzejnieka Gunara Saliņa (1924 – 2010), kā arī viņa sievas literatūrzinātnieces Jautrītes Saliņas (1924 – 2011) soļus. Saliņu dzimtā mainījušās paaudzes. Māju vecā saimniece Anitra Pārupe, kas kļuva par Gunara brāļa Aleksandra dzīvesdraugu un visu mūžu veltījusi grāmatu rediģēšanai, «Zemgales Ziņām» uzticējusi Jautrītes Saliņas nepublicēto manuskriptu «Pagājušo pāršķirstot». Tas tapis astoņdesmito gadu beigās ASV un stāsta arī par Otrā pasaules kara laiku – piedzīvojumiem Jelgavas Valsts skolotāju institūtā, pilsētā, laukos. Publicējam fragmentu no Jautrītes Saliņas «Pagājušo pāršķirstot». Nav izvēles, bet domu daudzAtskatoties dažreiz liekas neticami, ka mēs šai postā varējām būt tik laimīgi, bet pastāvīgais apdraudējums tikai kāpināja katra brīža nozīmīgumu.Daži no mūsu klases puišiem bija Vācijā darba dienestā un pēc marta iesaukuma viena daļa jau leģionā. Iesaukšanas pieņemšana vai noraidīšana izraisīja asas debates. Nebija nekādas īstas izvēles, bet, piemēram, direktors Aistars un mūsu klases audzinātājs gleznotājs Baltgailis, vecais strēlnieks, tomēr runāja par to, ka vienīgā jēga cīnīties būtu tikai tad, kad pie cepures būtu Latvijas uzlecošā saulīte un nevis hitleriešu miroņgalva. Cirkulēja arī runas, ka būtu svarīgi saglabāt latviešu dzīvo spēku izšķirošākām kaujām. Bet tie, kas aizstāvēja cīnīšanos kopā ar vāciešiem leģionā, domāja, ka vissvarīgākais mērķis ir neļaut atgriezties boļševikiem.Gonka (Gunara Saliņa iesauka visa mūža garumā – red.) domāja, ka būtu vērts cīnīties vienīgi ar Latvijas saulīti pie cepures un tāpēc izmantoja katru iespēju, lai novilcinātu iesaukšanu leģionā. Bruču pīrāgi no tumšiem miltiem1943. gada vasarā man izgādāja izpalīdzes vietu Ceraukstē, Bručos, trīsdesmit kilometru no Elejas, lai mēs ar Gonku varētu satikties. Tik daudz no šīs vasaras gaidīju! Mēs Ulmaņa laikā bijām piebaroti ar lauku romantiku – un tad vēl Gonka… Tas ļoti vilināja, bet viss iznāca pavisam citādi. Mājas atradās diezgan stāvā krastā upītes līkumā. Istabās nebija nekādu pilsētniecisku krāmu, vispār saimnieku roka bija diezgan paskopa. Vācu gados uz laukiem bija parasts dzīvot diezgan lepni, jo oficiālās cenas bija minimālas un tādēļ neviens necentās lauku ražojumus oficiāli pārdot – labāk bija šo to saglabāt melnajam tirgum vai arī lietot pašiem. Bruču saimnieks, vīrs jau sešdesmitos (smagos darbos reti piedalījās – tos strādāja attāls radinieks un krievu gūsteknis), kaut kā mēģināja izcelties vācu acīs un oficiāli nodeva tik, cik varēja, – gan labību, gan citus ražojumus. Viņš pat skubināja to darīt citus saimniekus, par ko sieva, kas krietni jaunāka un ļoti sparīga, viņam pārmeta. Bet šīs saimnieka nostājas dēļ Bručos neredzēja baltus pīrāgus pat ne svētkos – tikai no tumšiem miltiem ceptus. Kas tecēja manis dēļBiju laikam Bručos nostrādājusi kādu nedēļu. Kad saimnieks izlēma, ka es ļoti labi varētu izbraukāt Baldoni, kas bija vismaz kādus 50 kilometrus no Ceraukstes, un pārvest no sanatorijas saimnieci. Tā nevienam citam nebūtu jātērē vesela darba diena. Man, protams, nekas nebija pretī. Brauciens vilināja. Kad par to telefona sarunā pastāstīju Gonkam, viņš piedāvājās man par kučieri vientuļajam turpbraucienam, kas mums abiem likās brīnišķīga ideja. Izbraukšana bija paredzēta pirmdien, bet svētdienā Bauskas pilsdrupās notika zaļumsvētki. Norunājām, ka satiksimies Bauskā, Gonka kaut kā nokļūs Bručos, nevienam nezinot, pārgulēs šķūnī un otrā rītā ārpus mājām iekāps pie manis ratos. Atmiņā uzplaiksnī atsevišķas ainas. Saulains brīdis Bauskas pilsdrupās. Man līdzi Bruču rupjo kviešu pīrāgi, ko Gonka smādē. Mēs skūpstāmies Bruču šķūņa siena kaudzē. Kaut kur uz ceļa smaidot dziedam tik piemērotās rindas «kas tecēja manis dēļ/lielu ceļa gabaliņ’». Gonka no Elejas (kur tolaik dzīvoja viņa vecāki – red.) līdz Bauskai gandrīz trīsdesmit kilometru bija nostaigājis kājām!Un tad mēs tuvojāmies liktenīgai dzelzceļa pārbrauktuvei pie Iecavas. Neilgi pirms tam bija izkritusi pātaga. Gonka gan pagājās atpakaļ un mēģināja to atrast, bet velti – un tas izrādījās izšķirīgi. Pie pārbrauktuves bija neliela māja ar dārzu. Žogs un krūmi aizsedza skatu uz sliedēm. Runādamies un skūpstīdamies nemanījām, ka no labās puses no meža līkuma tuvojas vilciens. Ieraudzījām to tikai tad, kad bijām uz sliedēm. Ja būtu bijusi pātaga, varbūt zirgu būtu izdevies dabūt pārbrauktuvei pāri, bet viņš bailēs sagriezās sāņus un sāka mūs raut pa sliedēm. «Lec!» Gonka sauca, un es izlēcu uz uzbēruma. Bet pats nepaspēja atlaist grožus, un lokomotīve viņu sišus izsita no ratiem. Zirgs ievainots un ar pārlauztu kāju gulēja drusku tālāk, kad vilciens apstājās un no tā izbira uztrauktu ļaužu bars. Pēc tam viss sagriezās kā ļaunā murgā, un es daudz ko esmu izdzēsusi no atmiņas. Gonka kādu laiku gulēja mazās mājas dārzā, kamēr atbrauca Iecavas slimnīcas auto. Zirgs bija jānošauj, un zaudēt zirgu darba laikā un tajos kara gados, kad citu nevarēja dabūt, bija smags trieciens. To man Bručos neviens nepiedeva, bet vasara tur tomēr bija jāpavada – vienai pašai, bez izredzēm satikt Gonku. Ne izsapņotā vasaraTā kā labais, rāmais zirgs bija nošauts, grābeklī tagad bija jājūdz trakā ķēve Rita, uz ko nepavisam nevarēja paļauties. Man bija jāsēž uz grābekļa. Vienā brīdī, kad Rita vai nu apskaitās, vai nobijās, viņa sameta pakaļkājas gaisā un spēra. Laimīgā kārtā spējajā izrāvienā mana galva bija atritusi atpakaļ, tā ka pakavs tikai mazliet trāpīja zodam, kur man visu mūžu palikusi rēta kā piemiņa no trakās Ritas. Krievu gūsteknis, kas to pa gabalu bija redzējis, pie manis pieskrēja un bubināja: «Cilvēkam nāve tuvāka par kreklu», bet Kampiņu Jānis, kas arī bija uz lauka, mani, ļoti uztraucies, profesionāli aprūpēja. Liekas, ka viņš pēc tam bija runājis ar saviem vecākiem, ka nekas nebūtu iegūts, ja Rita mani nospertu. Vismaz attieksme pret mani mazliet uzlabojās. Kad atgriezos institūtā, neviens vingrojums nebija par grūtu. Biju viena no nedaudzajām savā klasē, kas varēja pārlēkt pār pašas rokās turētu koka nūju. Kaut kas varbūt bija iegūts, bet tā nepavisam nebija tā vasara, ko biju izsapņojusi. No Jautrītes un Gunara Saliņu biogrāfijām 1944. gadā abi absolvējuši Jelgavas Skolotāju institūtu un apprecējušies. Kara beigās emigrējuši. Kopš 1950. gada ģimene dzīvoja ASV, Jautrīte ieguvusi doktora grādu ģermāņu filoloģijā, strādājusi par profesori Keina koledžā Ņūdžersijā, publicējusi literatūrzinātniskus rakstus izdevumos «Jaunā Gaita», «Laiks», «World Literature Today» u.c. Gunars studējis psiholoģiju un socioloģiju, strādājis par profesoru Unionas koledžā Ņūdžersijā, kā arī izdevis trīs dzejoļu krājumus, kuros mijas nacionālie, folkloras un lielpilsētas motīvi. Ģimenē izaudzināti trīs bērni. «Pēc visiem šiem garajiem, tumšajiem un gaišajiem gadiem joprojām domāju, ka Gonkas mīlestība ir manas dzīves skaistais brīnums,» Jautrīte atzinās intervijā Kārlim Vērdiņam 2006. gadā.
