Novadā kopš 2002. gada
Tērvetes novada Augstkalnes pagasta iedzīvotāji lepojas ar skaisto apkārtni un to, ka bērni var mācīties vidusskolā, kas izvietota Mežmuižas pilī. Priecājas par koku sugām bagāto parku, kas iekļauj pili un seno baznīcu, un ir pārliecināti, ka pagasta atrašanās tik tālu Latvijas nomalē pie pašas Lietuvas robežas nav traucēklis. Pagasta pārvaldes vadītāja Jeļena Belova par priekšrocību uzskata iekļaušanos kopīgi izveidotajā Tērvetes novadā jau 2002. gadā, kad citur Latvijā par šādu iespēju tikai sāka domāt.
Katram savas tradīcijas
Par pagasta pārvaldes vadītāju Augstkalnē J.Belova sāka strādāt neilgu laiku pēc novada izveides. Apvienošanos lielākā novadā kopumā vērtējot kā plusu, pārvaldes vadītāja gan teic: «Sākumā iedzīvotājiem bija grūtāk pierast, ka viņi tagad ir no Tērvetes. Novads, protams, cilvēkiem no citām vietām asociējas tieši ar Tērveti, jo šis vārds ir arī nosaukumā. Pirmajā gadā ne vienam vien bija sajūta, ka mēs esam augstkalnieki, nevis tērvetnieki, bet tagad, domāju, jau ir pierasts. Jaunā paaudze bieži vien saka, ka ir no Tērvetes, jo tā vieglāk radīt priekšstatu.» J.Belova pozitīvi arī vērtē to, ka Tērvetes novads ar saviem trīs pagastiem ir neliels. «Lielos novados mazajiem nav viegli. Mūsu novadā pret visiem ir vienāda attieksme.»
Tagad visu pagastu iedzīvotāji labprāt apmeklē kopīgos pasākumus, lai gan sākumā šķitis, ka tas būs neiespējami, jo cilvēki bija pieraduši pie pagastā rīkotajiem un nav tiekušies svinēt novada apvienotos svētkus. Pārvaldes vadītāja stāsta, ka pagastā mīt aktīvi iedzīvotāji, kas labprāt gan apmeklē, gan paši organizē dažādus sarīkojumus un sacensības. Vēsturiski šaipusē vienmēr bijusi aktīva sporta dzīve un notikuši sporta pasākumi. Vairākus projektus īstenojušas aktīvās sieviešu sabiedriskās organizācijas «Mežrozītes» dalībnieces, kas arī rūpējas, lai pagasta iedzīvotājām netrūktu interesantas radošās nodarbes.
«Var atbalstīt lietas, ko cilvēki grib redzēt savā pagastā, bet iniciatīvai jānāk no apakšas. Ja paši ir aktīvi, viss notiek. Ir aplam, ja iedzīvotāji protestē, ka vienā vai otrā pagastā netiek atbalstīta kāda konkrēta lieta. Vispirms jābūt rosīgiem ļaudīm, kas gatavi darboties un ieceri realizēt, un tad jau atbalstu vienmēr var atrast,» pārliecināta J.Belova.
Viņa uzskata, ka nevajag pagastus salīdzināt citu ar citu un cerēt, ka visos būs vienāda interese par notiekošo. «Jārespektē katrā vietā iesakņojušās tradīcijas – Augstkalnē vienmēr bijuši aktīvi sportisti, darbojušās volejbola, futbola un citas komandas, bet nevar cerēt, ka tādā vietā, kur šo tradīciju nav, vienreiz sarīkos sporta dienu un būs pilns ar apmeklētājiem. Ja grib kaut ko mainīt, vajag aktīvus cilvēkus, kas to visu grib organizēt, un laiku, lai jaunais ieietas.»
Laukos pensionāram
vieglāk iztikt
«Laukos, izņemot tos, kam ir saimniecības, paliek galvenokārt visneaizsargātākais slānis – veci cilvēki vai tādi, kam nav profesijas un kas neko īsti neprot darīt. Tāpēc, protams, arī mūsu pagastā ir trūcīgie. Vienmēr ir cilvēki, kas nonāk grūtā situācijā un kam vien nedaudz jāpalīdz, lai viss nokārtotos. Diemžēl ir arī tādi, kas nekad nestrādās un paļausies tikai uz pabalstiem. Faktiski trūcīgie iedzīvotāji pagastā dalās divās lielākās grupās – vienā ir daudzbērnu ģimenes un vientuļie vecāki ar bērniem, bet otrā – pirmspensijas vientuļi bezdarbnieki un vientuļi veci cilvēki,» atzīst pārvaldes vadītāja.
Savā ziņā pensionāriem laukos esot vieglāka iztikšana nekā pilsētā, jo nav tik daudz līdzekļu jātērē komunālajiem maksājumiem, toties vairāk jāstrādā – jāgādā kurināmais, jāuztur dārziņš. «Lauku cilvēks līdz pēdējam nav gatavs atteikties no savas zemītes un lauku darbiem. Mums pagastā ir arī sociālie dzīvokļi, bet cilvēki līdz pēdējam cenšas dzīvot savā mājā, kur pieraduši un var savus ierastos darbus darīt. Man varbūt liekas, ka kādai tantei sen vajadzētu braukt dzīvot uz šo istabiņu, kur viņai būtu daudz vieglāk un kāds vienmēr pieskatītu, bet lauku sievai tā sava vide ir tik ļoti vajadzīga. Vecie ļaudis no lauku mājām, ielikti pilsētas istabā, ir kā puķes, kas izrautas no zemes un novīst. Šķiet, dzīvoklī taču vieglāk, bet viņiem vajag gan ūdeni nest no akas, gan malku skaldīt, gan dobes izravēt, kamēr vien ir spēks to darīt.»
Lielu uzņēmumu pagastā nav, tāpēc arī iedzīvotājiem nav plašas darba iespējas. Ir vairāki lauksaimnieki, kas algo darbiniekus, skolā nodarbina skolotājus. «Jauniešiem, ja vien viņi nenodibina savu uzņēmumu, lielu iespēju atrast darbu Augstkalnē nav. Man pašai ir trīs dēli, tāpēc zinu, ko tas nozīmē. Viņi visi strādā citur,» stāsta J.Belova. Lielākoties augstkalnieki dodas uz Dobeli vai citām pilsētām. Nav gan dzirdēts, ka daudzi vietējie brauktu strādāt uz tuvējo kaimiņvalsti. Tiesa, pēc pases datiem Augstkalnē ne viens vien ir lietuvietis. Daļa gan lietuviešu valodā runāt vairs neprot. Lietuvas robeža no Augstkalnes ir vien piecu kilometru attālumā un ar kaimiņiem esot labas attiecības. Vietējie skolēni dodas apmaiņas ekskursijās uz Žagari, un otrādi. Tiek apmeklēti gan koncerti, gan rīkotas kopīgas sporta sacensības.
Pati pārvaldes vadītāja ir dzimusi un augusi augstkalniece, ko reizē varot uzskatīt par plusu un mīnusu, jo dažkārt mājās strādāt nav viegli – visi pazīstami, un visi stiķi un niķi zināmi.
J.Belova mācījusies Elejā un pēc tam studējusi veterinārmedicīnu Jelgavā. Veterinārārsta arods viņai ir tuvs, un tajā viņa darbojoties vēl joprojām. Paralēli darbam pašvaldībā pārvaldes vadītājai ir arī sava vetārsta prakse.
Iedzīvotāju skaits pagastā nedaudz, bet pamazām krītas, turklāt netrūkst tādu, kas Augstkalnē ir pierakstīti, bet nedzīvo. Īpaši tas attiecas uz jauniem cilvēkiem, kam darbs jāmeklē citur.
Augstkalnē tipiski Zemgalei visvairāk ir graudkopju, darbojas arī pāris govju fermas un gaļas pārstrādes uzņēmums «Silāres», bet faktiski nav uzņēmēju tūrisma jomā. Ļoti pietrūkst kāda skaista viesu nama, kurā līdz pierobežai atbraukušie varētu pārnakšņot. «Uz visu pagastu ir arī tikai trīs veikali un nav kafejnīcas vai ēdnīcas, kas, protams, neveicina tūrisma attīstību. Pie mums vēl ir izaugsmes iespējas uzņēmējdarbībai, ko aktīvi cilvēki varētu sākt.» ◆
