Parks, zirgi un alus
Tērvetes vārds cilvēkiem pārsvarā asociējas ar dabas parku, alu un vēl joprojām arī ar zirgiem, lai gan zirgkopība mums vairs nav vadošā joma,» atzīst Tērvetes pagasta pārvaldes vadītāja Dace Vācere.
Tērvetē zirgi bijuši vienmēr, un cilvēku apziņā tas palicis kā tēls, kas saistās ar šo vietu. Zirgaudzētava Tērvetē dibināta 1964. gadā, kad sākuši vairāk pievērsties sportam piemērotu zirgu audzēšanai. Pēdējo 50 gadu laikā piedzīvots brīdis, kad audzētavā bijuši gandrīz 600 rumaku. Kopš tā laika zirgu skaits gan tikai samazinājies, tomēr tā attēls ieņēmis paliekošu vietu agrofirmas «Tērvete» logo, un varbūt arī tas kā vienu no Tērvetes simboliem liek uztvert zirgu.
Tikpat zināms lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir tas, ka Tērvetē atrodas alus brūzis, tomēr vispopulārākais objekts pagastā ir dabas parks. Lai arī zināmākie objekti katrs ir ar lielāku vai mazāku vēsturi, pagasta pārvalde šeit izveidota vien pirms apmēram pusotra gada. Kopš novada izveides tajā bija divas pagasta pārvaldes – Augstkalnes un Bukaišu –, arī Tērvetes novada Domes administrācija Zelmeņos. «Tika nolemts, ka vajag iet tuvāk pagasta iedzīvotājiem, jo viņiem noskaidrot interesējošos jautājumus bija jādodas uz Zelmeņiem,» skaidro D.Vācere.
Tērvetes pagasts ir viena no Tērvetes novada administratīvajām teritorijām tā ziemeļos. Robežojas ar sava novada Augstkalnes un Bukaišu pagastu, Jelgavas novada Zaļenieku pagastu un Dobeles novada Krimūnu, Auru un Penkules pagastu.
Senāk – Kalnamuiža
Tērvetes pilskalns ar Svētkalnu un senpilsētu bija viens no senās Zemgales valsts pārvaldes centriem, kas pirmo reizi pieminēts Livonijas Indriķa hronikas 1219. gada notikumu aprakstā. Tērvetē notikušas vairākas lielas kaujas starp zemgaļu un krustnešu karaspēkiem līdz 1286. gadam, kad zemgaļi savu pili nodedzināja un pārcēlās uz tagadējo Lietuvu. Pēc zemgaļu aiziešanas 1286. gadā Tērvetes vārds zuda, to nomainīja no vācu Hofzumberg (muiža pie kalna) atvasinātais Kalnamuiža. Līdz 1925. gadam tāds bija arī pagasta nosaukums.
1935. gadā Tērvetes pagasta platība bija 103,7 kvadrātkilometri. 1945. gadā izveidoja Tērvetes, Bites un Priežu ciema padomes. 2002. gadā Tērvetes, Augstkalnes un Bukaišu pagasti apvienojās Tērvetes novadā.
Visiem zināmajā Tērvetes Dabas parkā kopš 1963. gada iekārtotas takas, kāpnes, skatu tornis, ko papildina koktēlnieku skulptūras. Vēstures dati liecina, ka pirmie koku stādījumi Tērvetē veikti Kalnmuižas parkā. Dendroloģiskie stādījumi Annai Brigaderei piederošajos Tērvetes Sprīdīšos sākti 1931. gadā, pēc dažiem gadiem pie Sprīdīšiem iestādīti 523 koki un krūmi. 1945. gadā Tērvetes kūrortmežus iekļāva sarakstā, kurā ietilpa meži dabas pieminekļi un piepilsētu zaļo zonu meži. 1957. gadā mežu masīvs Kalnamuižas sils bijis viens no lielākajiem dabas aizsardzības objektiem Latvijā.
Palīdz Jelgavas darba pieredze
Pagasta pārvaldes vadītāja Dace Vācere atzīst, ka ikdienas darbā lieti noder Jelgavas novada Domē iegūtā pieredze. Daudzus gadus viņa mērojusi ceļu no Tērvetes uz Jelgavu. Iepriekšējais darbs bijis saistīts ar projektu rakstīšanu un īstenošanu, kas tiek darīts arī tagad, bet īpašs prieks esot to visu iedzīvināt savas dzīvesvietas tuvumā. «Kad Dace Reinika (Tērvetes novada Domes priekšsēdētāja) uzaicināja mani strādāt šeit, biju ļoti priecīga,» atklāj D.Vācere. «Ir daudz lielāka motivācija un ieinteresētība darboties. Man patika strādāt arī Jelgavā, bet, kad tu kaut ko īsteno savējiem, ir vēl lielāks gandarījums.»
«Tiešām prieks, ka tika izveidota atsevišķa Tērvetes pagasta pārvalde. Domāju, to novērtē arī iedzīvotāji. Nāk izkratīt sirdi, uzdot dažādus jautājumus, bieži vien arī tādus, kas nemaz neattiecas uz mūsu darbu, bet vienmēr cenšamies palīdzēt. Iedzīvotāji dažkārt neizprot, kur vērsties, lai nokārtotu kādu lietu. Novada pašvaldība cilvēkiem vairāk asociējas ar deputātu darbu un liekas šķietami nepieejamāka kā pagasta pārvalde,» stāsta D.Vācere.
Reizi mēnesī pagasta pārvaldē apmeklētājus pieņem novada sociālais darbinieks, bet tagad jau vietējie iedzīvotāji zina, ka ar lielāko daļu problēmu tikšot galā arī pārvaldes vadītāja. Visvairāk nāk lūgt padomu situācijās, kad trūkst līdzekļu komunālajiem maksājumiem vai citām ikdienā nepieciešamām vajadzībām. Kā jau visās pašvaldībās, arī Tērvetē, protams, ir aktīvi pabalstu prasītāji. Pagasta vadītāja piebilst: «Kad rosinu doties strādāt un piedāvāju konkrētas darbavietas, kas ir pieejamas, cilvēki vairs nemaz tik aktīvi nav.» Tiesa gan, pēdējā laikā pabalstu prasītāju skaits pamazām samazinās.
Iedzīvotāju mazāk nekļūst
Tērvetes novadā galvenais zemes lietošanas veids ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas aptver 76 procentus no kopējās platības. Tieši Tērvetes pagasta iedzīvotāju skaits (2009) veido 53 procentus no visiem novadā dzīvojošajiem.
Lai arī citos lauku pagastos pārvalžu vadītāji sūdzas, ka cilvēku paliek arvien mazāk, D.Vācere tam īsti piekrist nevar. Tērvetē iedzīvotāju skaits īpaši daudz nemainās, turklāt pēdējā laikā esot sajūta, ka arvien vairāk pasaulē ierodas jaunie novadnieki. Arī uzņēmēji izvēlas sākt saimniekošanu tieši Tērvetē. Pēdējā laikā pagastā īpaši tiek popularizēti mājražotāji un rokdarbnieki, tapis pat īpašs tūrisma maršruts pie Tērvetes ražotājiem.
D.Vācere domā, ka «vidējais» tērvetnieks ir ar dzīvi apmierināts, netrūkst tādu, kas atnāk uz pārvaldi izteikt gandarījumu par pagastā paveikto, paslavēt. Protams, kā visur, ir arī pa rūcējam, bet tie lielākoties pabaroties un norimstot.
Pārvaldes vadītāja ļoti slavē Tērvetes aktīvos jauniešus, kas labprāt iesaistās pagasta sabiedriskās dzīves organizēšanā, rīko konkursus, pasākumus un koncertus. ◆
No robežsardzes uz ceptuvi
Pirms piecpadsmit gadiem Jānis Kurpnieks krasi mainīja darbu robežsardzē pret maizes cepšanu. Tolaik viņš sāka strādāt maizes ceptuvē «Lāči». Tagad Jānis priecājas par toreiz pieņemto lēmumu, jo šogad nodibinājis savu uzņēmumu – «Tērvetes maize».
Darbs robežsardzē Jānim nav šķitis īpaši sirdij tuvs un licies, ka dzīvē kaut kas jāpamaina, tāpēc viņš izlēmis spert izšķirošo soli un krasi mainīt darbības jomu. Jau pēc pāris gadiem «Lāču» ceptuvē sapratis, ka ir atradis savu sirdslietu. Vēlāk strādājis arī ceptuvē «Svētes maize», kur ieguvis nenovērtējamu pieredzi. Savu maizi gan darinot pēc īpašām receptēm un metodēm.
Maize dzimtajās mājās
Ceptuvi Jānis ierīkojis savās dzimtajās mājās «Straumes», pareizāk sakot, ēkā, kur kādreiz mitinājušies lopiņi. Tā pārbūvēta, papildināta ar maizes krāsni un visu cepēja darbam nepieciešamo.
«Grūts lēmums bija ne tikai aiziet no robežsardzes pirms piecpadsmit gadiem, bet arī izšķirties dibināt savu uzņēmumu un pamest darbu ceptuvē «Svētes maize»,» atzīst Jānis. Tomēr izlēmis: «Savs paliek savs, lai arī, protams, ir dažādi riski. Turklāt sev vienmēr jāstrādā krietni vairāk.»
Saimniecībā talkā nākusi arī dzīvesbiedre Ilze, kas nomainījusi darbu skaistumkopšanā pret pilnīgi atšķirīgo ceptuvē. Savukārt grāmatvedībā lielisks palīgs ir māsa Jūlija. SIA «Tērvetes maize» nodibināta šā gada aprīlī, maize tiek tirgota aptuveni trešo mēnesi. Pagaidām nevarot apgalvot, ka ceptuves darbs pilnībā nostabilizējies – vēl jāuzkrāj pieredze, jāsaskata un jālabo pieļautās kļūdas, jo ne vienmēr viss izdodas tik gludi, kā gribētos.
Maizīte pārsvarā tiek pārdota dažādās vietās izbraukuma tirdzniecībā, piemēram, tirdziņos pie veikala «Maxima» Jelgavā, Talsos, Tukumā. Jānim tajās reizēs palīdz arī Ilze. Tiek meklētas iespējas izcepto realizēt arī galvaspilsētā.
Nu jau daļa vietējo zina, ka Straumēs iespējams nopirkt svaigu maizi, un mēdz ierasties to iegādāties uz vietas ceptuvē. Izveidojies arī pagaidām neliels, bet savs maizes cienītāju loks. «Piemēram, jābrauc uz Talsiem – neesmu vēl ieradies tirdzniecības vietā, kad mani jau gaida pircēju rinda,» atklāj Jānis.
Uzņēmums iekļauts arī Tērvetes novada apskates objektu skaitā, un Jānis labprāt parāda un pastāsta, kā notiek darbs ceptuvē, ļaujot izcept arī savu kukulīti maizes.
Rupjmaize un fokača
Ceptuves produkcijas klāstā ir gan rudzu rupjmaize un saldskābmaize, rudzu rupjmaize ar žāvētiem augļiem un riekstiem, baltmaize, valriekstu, ķirbju un saulespuķu maize un kviešu saldskābmaize ar saulē kaltētiem tomātiem un baziliku. «Padomā ir vēl daudz ideju. Pamēģinājām cept itāļu fokačas ar olīvām, ko arī domājam ieviest savā klāstā,» stāsta Jānis.
Kāda maize vairāk garšo, Latvijā varot noteikt pēc pircēja vecuma. Vecākās paaudzes cilvēkiem vislabāk tīk īsta rudzu maize, jaunākiem – saldskābā un dažāda sēklu maize. Pašiem ceptuves saimniekiem īpaši garšo augļu maize un jaunieviestā ar kaltētiem tomātiem un baziliku. Izbraukuma tirdzniecībai, paplašinot piedāvājuma klāstu, tiek cepti arī cepumi. Pēc saimnieku novērojumiem, pircēji labprāt pamēģina dažādus jaunumus, īpaši ja tiek izstāstīts, kas ir maizes sastāvā. Iegaršojas, un pēc tam nāk pirkt vēl.
Kurpnieku ģimenē veikala maizi jau kādu laiku vairs neēd. Arī citu konkurentu ceptā netiek iegādāta. «Mums savējā liekas visgaršīgākā,» smejot atzīst Ilze un Jānis.
Putnu tornis – gulbju vērošanai
Dabas parkam blakus esošā Tērvetes ūdenskrātuve, ko mēdz dēvēt par Gulbju ezeru, jau izsenis ir ļoti populāra makšķernieku vidū. Kopš gada sākuma no jaunuzceltā torņa tur var vērot gulbjus un citus putnus.
Spārnoto lidoņu ieraudzīšanai, atpazīšanai un ērtai aplūkošanai uzbūvēts stiklots putnu novērošanas tornis. Tā pirmais skatu platformas līmenis pieejams arī cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās iespējām. Pakāpjoties tornī, pārredzama gan ūdenskrātuve, gan tās apkārtne. Uz ziemeļiem, Skujaines upes viņā pusē, viegli pārskatāmi plašie lauki, līdz ar to pastāv iespēja no torņa skatīt gan ūdensputnus, gan klaju apvidu mīlošus putnus.
