Turpinot iepazīstināt sabiedrību ar partijām, kas centīsies iekļūt 8. Saeimā un lems par mums svarīgajiem jautājumiem turpmākos četrus gadus, Jānis Kovaļevskis un Mārtiņš Kaprāns rīkoja diskusiju.
Turpinot iepazīstināt sabiedrību ar partijām, kas centīsies iekļūt 8. Saeimā un lems par mums svarīgajiem jautājumiem turpmākos četrus gadus, Jānis Kovaļevskis un Mārtiņš Kaprāns rīkoja diskusiju, kurā šoreiz piedalījās Ingrīda Ūdre no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS), Pauls Bogdanovs no Politisko partiju apvienības «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL»), Jānis Bunkšs no Savienības «Latvijas ceļš» («LC»), Andrejs Požarnovs no «Tēvzemei un Brīvībai/LNNK» («TB»/LNNK) un Jevgēnija Stalidzāne no Latvijas Pirmās partijas (LPP).
Jāsakārto sociālā sfēra un jāgarantē drošība indivīdam
Kādas prioritātes, jūsuprāt, būtu jārisina tuvākajā laikā?
Ingrīda Ūdre: Zaļo un Zemnieku savienība uzskata, ka prioritātes saistītas ar cilvēkiem. Domāju, arī citām partijām ir līdzīgi. Galvenie jautājumi ir sociālās problēmas, izglītības kvalitāte un veselības aprūpe. Šie jautājumi netiek pienācīgi risināti. Kā tos risināt? Protams, ir nepieciešami līdzekļi, kas tāpat vien budžetā neienāk. Tātad valstij būtu jārūpējas par to, lai cilvēkiem radītu iespēju strādāt, un tas jādara nākamajai valdībai. Iepriekšējo gadu politika bija vērsta uz lieliem ieguldījumiem, lielo investīciju aizsardzību, lielražotāju vai lielu zemnieku saimniecību atbalstu, bet atstāts novārtā ir vidusslānis – vidējais un mazais uzņēmējs, amatnieks, zemnieks. Vidusslāņa veidošanai ir jābūt prioritātei. Te var runāt gan par nodokļu politiku, gan eksporta atbalstu… ir vesela virkne jautājumu, kas risināmi, lai «noņemtu» no valsts kādu daļu sociālo problēmu.
Jevgēnija Stalidzāne: Mēs par galveno mērķi uzskatām cilvēku garīgo un materiālo labklājību, un mums ir jāatbild ne tikai sava vēlētāja, bet arī Dieva priekšā. Garīgā labklājība nozīmē, ka visos procesos, kas notiek valstī, pēc iespējas vairāk ir jāiesaista sabiedrība, jābūt pietiekamai caurspīdībai visu procesu risināšanā un jāizbeidz oligarhu vara Latvijā. Tā nāks atpakaļ ticība savai varai, savai valstij, savai valdībai. Valstī visvairāk neaizsargāti ir bērni, tāpēc viena no prioritātēm ir bērns un viņa ģimene, tas ir, bērns, vecāki un vecvecāki. Visbeidzot svarīgi ir noteikt prioritārās nozares. Latvijā visvērtīgāk ir attīstīt intelektuālās nozares – tā ir pakalpojumu joma, piemēram, tūrisms, ostu tranzīts, banku un finansu pakalpojumi, kā arī informāciju tehnoloģijas. Ir vēl otra prioritāšu grupa – lauksaimniecība, zvejniecība un tā tālāk.
Jānis Bunkšs: Mēs esam izvirzījuši trīs prioritātes: cilvēku drošība, ekonomiskās izaugsmes novirzīšana tieši cilvēku vajadzībām un latviskās pašapziņas nostiprināšana. Ja runājam par cilvēku drošību, tad mūsu prioritāte ir darīt visu, lai Latvijas valsts drošība būtu neatgriezeniska. Nepārprotami, šajā ziņā svarīgākais ir iestāšanās Eiropas un transatlantiskajās organizācijās – Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Ekonomisko izaugsmi vistiešāk saistām ar iestāšanos ES un iespēju piesaistīt milzīgus finansu līdzekļus no tā saucamajiem strukturālajiem fondiem, kas būs precīzi virzīti reģionālajai attīstībai, sociālajai sfērai un ceļu sakārtošanai. Lai nostiprinātu latvisko pašapziņu, jānovērš globalizācijas izraisītie draudi latviešu valodai!
Pauls Bogdanovs: Mūsu programma nav īpaši mainījusies. Galvenais ir sakārtot sociālo sfēru. Šajos desmit gados investīcijās Latvijā ir ienākuši 712 miljoni latu, taču 70 procenti no šīs naudas iztērēti tirdzniecībā, rūpniecībā – tikai 19. Lai rūpniecību «dabūtu uz kājām», ir jāveido energo mazietilpīga rūpniecība, kur vairāk ir «ielikts» cilvēka prāts. Svarīgi ir sakārtot izglītību, medicīnu un nodrošināt pensionārus.
Andrejs Požarnovs: Mūsu partijas kongresā tika definētas šādas prioritātes: drošība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Drošība cilvēkam nozīmē visas sociālās garantijas – jārada jaunas darba vietas, jānodrošina pārkvalifikācijas iespējas. Nākamais ir sociālā palīdzība – politika tiek organizēta tā, ka cilvēki paši tiek maksimāli iesaistīti rūpēties par saviem tuviniekiem un finansiāli atbalstīt tos, kas nespēj pielāgoties šai situācijai. Drošības jautājumi skar arī cilvēku drošību uz ielām – tie ir jautājumi, kas saistīti ar noziedzības apkarošanu. Nepieļaujami, ka notiek izrēķināšanās ar uzņēmējiem. Arī narkotiku izplatība, kurai paralēli izplatās AIDS, ir nopietna problēma. Svarīgs jautājums ir nodokļu iekasēšana. Paanalizējām, piemēram, degvielas akcīzes nodokļa iekasēšanu. Nav saprotams, kā tas var būt, ka automašīnu skaits palielinās, bet nodokļa ieņēmumi pazeminās. Lai būtu drošība sabiedrībai, lai attīstītos infrastruktūra, ir jāuzlabo nodokļu iekasēšanas dienesta darbība. Protams, ļoti svarīgi jautājumi ir integrācija ES un NATO.
Kvalitatīvas veselības aprūpes meklējumos
Veselības aprūpes finansējuma problēma 90. gados nenoliedzami bija, bet vairāk vai mazāk latentā formā. Taču tieši pirms 8. Saeimas vēlēšanām veselības aprūpe ir kļuvusi par sabiedrības dienas kārtības jautājumu. Ko jūs piedāvājat, lai šo problēmu varētu nekavējoties risināt?
A.P.: Es atbalstu modeli, kurā tiek «iezīmēta» noteikta ienākumu nodokļa daļa, to tad arī varētu izdalīt kā atsevišķu veselības nodokli.
Vai tas nozīmētu nodokļu paaugstināšanu?
A.P.: Tas nozīmētu pārdalīt ienākuma nodokli. Pašlaik veselība tiek finansēta no iedzīvotāju ienākumu nodokļa un valsts pamatbudžeta. Mūsu prakse diemžēl gadu no gada ir tāda, ka, palielinoties līdzekļiem, ko dod ienākuma nodoklis, samazinās pamatbudžeta daļa.
Vai «tēvzemiešiem» ir morālas tiesības runāt par veselības aprūpes politiku, ja ņem vērā neskaidrās naudas plūsmas, kuru rezultātā, pēc daudzu domām, nauda nav nonākusi tur, kur tai jābūt?
J.B.: Pašlaik izteikties par to, kam ir vai nav tiesības, nebūtu pareizi… to rādīs vēlēšanu rezultāti. Protams, «LC» ir gatavs risināt veselības aprūpes problēmas. Mums ir pietiekami daudz profesionāļu, kas to varētu darīt, – Ražuka kungs, Apiņa kungs, kuriem ir pieredze. Katrā gadījumā ir ļoti nopietni jāapskatās, kur paliek tā lielā nauda, kas atrodas šīs sistēmas iekšienē. Jāsāk risināt ar veselības apdrošināšanas sistēmu saistītās problēmas. Mēs piedāvājam ieviest obligāto veselības apdrošināšanas sistēmu. Otra lieta ir nošķirt valsts un privāto medicīnisko aprūpi. Ja kāds nemaksā nodokļus, bet izmanto valsts infrastruktūru un iekārtas, tas vairs nav normāli.
Kā noprotams, Požarnova kungs, jūs nepiekrītat apgalvojumam, ka 21 miljons latu, kas tika piešķirts medicīnai, ir pazudis kā akacī?
A.P.: Nekādā gadījumā. Ap septiņiem miljoniem latu papildus tika piešķirts kompensējamiem medikamentiem, pēc tam finansējums tika atdots pakalpojumu groza, pakalpojumu cenas pieaugumam. Viss ir precīzi sadalīts pa pozīcijām.
J.S.: Finansējums, kas nokļūst Labklājības ministrijā, nav tas mazākais. Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka labklājība nav nošķirta no veselības aizsardzības. Ja salīdzinām valsts un privātās medicīnas iestādes, ir ļoti liela starpība. Privātajās medicīnas iestādēs slimnieks precīzi zina, par ko viņš ir samaksājis, bet valsts iestādēs ne vienmēr tā ir. Turklāt, ja klāt pieskaita «konvertiņu», tur ārstēties iznāk pat daudz dārgāk. Šajā ziņā ir jābūt caurspīdīgumam. Nepiekrītu, ka laba ir medicīnas administrēšanas sistēma. Bija valdības lēmums, ar kuru tika piešķirti līdzekļi māsām, lai paaugstinātu algu, bet, kamēr šis jautājums «izgāja cauri» visām instancēm, nauda pazuda.
A.P.: Man ir neliels precizējums. Kad valdība piešķīra finansējumu, medicīnas māsām darba alga tika palielināta vidēji par sešpadsmit latiem. Slimnīca saņem šo naudu, un tālāk viss ir atkarīgs no arodbiedrības, darba ņēmējiem un galvenā ārsta, kā arī no tā, vai viņiem ir kolektīvais līgums un vai viņi ievēro darba samaksas principu.
J.S.: Tādā gadījumā ir jāsēžas vēlreiz pie galda.
P.B.: Mēs iesakām veselībai atvēlēt naudu no militārajām vajadzībām paredzētajiem līdzekļiem, tā varētu palielināt algu medicīnas darbiniekiem. Jābūt tā, lai medicīnai tiktu atvēlēts līdz astoņiem procentiem no iekšzemes kopprodukta. Visbeidzot – ir jālikvidē VOVA (Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra – aut. piez.) un slimokases. Visam jānotiek pa tiešo, finansējumam nākot caur Veselības aizsardzības ministriju.
I.Ū.: Manā izpratnē sistēma, kāda tā izveidota, ir liela, sarežģīta un līdz ar to grūti kontrolējama. Kāpēc ir problēmas ar līdzekļiem, kurus saņem slimnīcas? Tie bieži vien aizkavējas starpposmos, uz kurieni no valsts budžeta tiek pārskaitīti. Es nepiekrītu variantam, ka veselības aprūpes finansēšanai ir jāpārdala ienākuma nodoklis, veidojot līdzīgu uzkrājumu, kādi ir pensijām. Ja runājam par kopprodukta pārdali, jā, kopprodukta pieaugums mums ir straujš, taču skaitļos tas ir mazs. Mūsu astoņi procenti neatbilst, piemēram, Vācijas vai Francijas 1%. Tāpēc vajadzētu saprast, ka valstij būtu jāuzņemas vairāk atbildības un no valsts budžeta jāfinansē veselības aprūpes sistēmas lielākā daļa.
A.P.: Ne labklājības ministrija, ne mūsu partija neatbalsta uzkrājuma variantu, ko pieminēja Ūdres kundze. Tas ir Repšes piedāvātais modelis, kad katrs veido individualizētos kontus, individualizētos uzkrājumus. Es nezinu nevienu valsti, kur tāda sistēma darbotos.
80 latu… 90 latu… – kurš sola vairāk?
Kā būs ar minimālo algu? Vai ir iespējams to pacelt līdz iztikas minimuma līmenim, ņemot vērā, ka iztikas minimums, augot inflācijai, arī palielināsies? Cik reāli ir pašreizējie solījumi?
J.S.: Intensificējot ražošanu, varētu samazināt nodokļu slogu uzņēmējiem. Uz tā rēķina būtu iespējams pacelt minimālās algas. Pirmais izrāviens varētu būt no 60 līdz 80 latiem.
Vai uzskatāt, ka tas ir reāli?
J.S.: Ir, ja pievērsīs vairāk uzmanības uzņēmējdarbības attīstībai, kā arī uzņēmēji tiks atbrīvoti no pārmērīgajiem nodokļiem, ko viņi automātiski nemaksā.
I.Ū.: Pateikt, ka minimālā alga tiks paaugstināta nākamajā dienā pēc vēlēšanām, nebūtu pareizi. To noteiks to partiju politika, kuras veidos valdību. Mūsuprāt, minimālā alga jāpalielina līdz tādam līmenim, lai cilvēkam nodrošinātu normālu dzīvi. Domājam, ka to varētu paaugstināt līdz 80 latiem. Taču ir vēl kāda būtiska lieta – domāju, mēs pārāk maz darbojamies kontrabandas apkarošanā. Cīnoties ar šo «pelēko ekonomiku», varētu gūt daudz lielākus ienākumus.
Tas laikam ir akmens Segliņa kunga dārziņā.
I.Ū.: Tas nav akmens tikai Segliņa kunga dārziņā, tas ir saistīts arī ar Finansu ministriju. Taču īstenībā tā ir sistēma, kas izveidota desmit gadu laikā, nevis pēdējos gados.
J.B.: Tā kā paredzam, ka, iestājoties ES, arī absolūtais iekšzemes kopprodukta pieaugums būs straujāks, tad mūsu partija skaidri sola, ka minimālās algas pieaugums būs. Tuvāko gadu laikā tā varētu sasniegt 90 latu. Bet es te negribu pielikt punktu – viss būs atkarīgs no tā, kā mums veiksies ar integrāciju, cik spējīgi būsim piesaistīt ES strukturālo fondu līdzekļus, kas nav mazi. Savā programmā solām samazināt gan uzņēmuma ienākuma nodokli līdz 22 procentiem, gan arī nekustamā īpašuma nodokli līdz vienam procentam. Kā jau tika teikts, svarīga būs cīņa ar kontrabandu un nodokļu nemaksātājiem.
I.Ū.: Mazliet gribētu oponēt Bunkša kungam. Mēs nevaram gaidīt, ka ES pēkšņi uzlabos dzīvi, ja paši neko nedarīsim, jo ES budžets arī ir ierobežots un tai ir savas problēmas. Ņemot vērā situāciju Portugālē un tās neapmierinātību ar ES politiku, ar administratīvās kapacitātes un korupcijas problēmām, ir grūti cerēt, ka ļoti lieli līdzekļi tiks ieguldīti Latvijā. Ja, piemēram, skatāmies, kas notiek tirdzniecībā, tad jau esam mīnusos. Pamatīgos mīnusos.
J.B.: Nedomāju, ka ES mums kaut ko dos algām, bet, ja runājam, teiksim, par ceļu būvi, tad tuvākajos gados mūsu administratīvā kapacitāte, projektu izstrādāšanas kapacitāte ir tāda, ka uz vienu latu, kas ieguldīts tieši šajā nozarē, praktiski divus latus varam dabūt klāt. Tas ir darbs tiem, kas nodarbojas ar ceļu būvi. Tātad nav runa par to, ka cilvēkiem kaut kādus «piečus» maksājam, bet par to, ka strukturālo investīciju piesaiste dod iespēju arī vairāk nopelnīt.
P.B.: Četru gadu laikā jānodrošina minimālās algas paaugstinājums līdz 90 latiem. Kā to panākt? Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nepieciešams samazināt ienākuma nodokli līdz 10 procentiem. Man liekas, arī Ūdres kundze to teica, – ES mums nedos neko pretī. Pašlaik importa apjoms pārsniedz eksporta apjomu. Tas nozīmē, ka mēs finansējam ES rūpniecību, naudiņa aiziet uz turieni.
A.P.: Mēs esam ieinteresēti minimālo algu paaugstināt, tā iekasējot vairāk nodokļu un nodrošinot cilvēku sociālās garantijas. Līdz ar to, paaugstinot minimālo algu, valsts neko nezaudē, tikai iegūst. Šā gada pirmajos mēnešos sagatavoju konceptuālo ziņojumu valdībā, kas tika atbalstīts. Tajā bija paredzēts paaugstināt minimālo darba algu ar 2003. gada 1. janvāri līdz 80 latiem un vēlāk pielīdzināt pusei no vidējās algas valstī, lai pēc tam ik gadu, paaugstinoties vidējai darba algai, automātiski paaugstinātos minimālā alga. Tas ir realizējams.
I.Ū.: Vienīgais, ko vēlētos piebilst, – būtu jādomā nevis par pusi no vidējās darba algas, bet vajadzētu saprast, cik liela ir minimālā nepieciešamā. Līdz ar to iztikas minimumam būtu jāsakrīt ar minimālo algu.
Latvijas mītiskie oligarhi un to gāzēji
Latvijas Pirmā partija par vienu no saviem pamatprincipiem izvirza cīņu pret oligarhu ietekmi uz publiskās politikas veidošanu. Var šķist dīvaini, ka varas partijas par oligarhu ietekmi pirms vēlēšanām izvairās runāt. Vai jūs varat saviem potenciālajiem vēlētājiem apsolīt, ka izvairīsieties no oligarhu ietekmes un cīnīsieties pret politisko korupciju?
J.S.: Latvija ir pārāk maza, lai ļautu pāris oligarhiem noteikt, kā kam šeit jāattīstās.
Kā panākt, lai tas nenotiek?
J.S.: Ir jābūt tādai valdībai, ka šie oligarhi nevar spert ar kāju ministriju durvis vaļā un pavēlēt: jūs darīsiet tā un jūs – šitā.
Tad laikam ar Zaļo un Zemnieku savienību jums būs grūti sadarboties, jo, šķiet, tās ģenerālsponsors būs A.Lembergs.
J.S.: Ja partija būs pilnīgi pakļauta A.Lembergam, tad, protams, tas apgrūtinās sadarbību. Ja tā būs, kā partijai pieklājas, ar savu nostāju un mugurkaulu, nebūs problēmu.
Vai Aināru Šleseru neuzskatāt par oligarhu?
J.S.: Nē, viņš nav oligarhs, jo viņš nestāv kā Lembergs – malā.
… tā teikt – bagāts viņš, bet labu sirdi…
J.S.: Nē, neteiksim, ka bagāts viņš un labu sirdi. Viņš ir kristīgs cilvēks un atklāti iet politikā, parādot savu iniciatīvu. Savukārt A.Lembergs ir pašvaldības vadītājs, kam pieder 130 vai 138 miljoni, nezinu, bet min, ka viņa bagātība tāda esot. Vai bez jebkādiem saviem uzņēmumiem var šādu bagātību godīgi iegūt? Vai tas ir normāli? Tas ir viens no bīstamākajiem momentiem, ja likumdevēja, tiesu vara, izpildvara un prese nonāk viena cilvēka rokās.
J.B.: Viena lieta, kur oligarhu ietekme varētu mazināties, protams, ir daži objekti, kas palikuši privatizācijai. Spiediens acīmredzot būs, kā to redzējām gadījumā ar «Latvijas kuģniecību». «Latvijas ceļš» pirms šīm Saeimas vēlēšanām sagatavoja grozījumus gan pirmsvēlēšanu aģitācijas likumā, gan partiju finansēšanas likumā, kas oligarhu ietekmi ierobežos.
Vai jums pašam ir skaidrs, kas ir jūsu partijas lielākie finansētāji?
J.B.: Man par to nav tik liela interese.
Bet būtu taču jāinteresē…
J.B.: Nē, mums ir partijas birokrātija, kam finansētāju lietas būtu jāpārbauda. Man ir citas intereses. Es neapskaužu cilvēkus, kuriem nauda no sponsoriem jāprasa.
I.Ū.: Oligarhi ir cilvēki, kuriem ir ļoti daudz līdzekļu un kuri spēj ietekmēt gan ekonomiku, gan lēmumu pieņemšanu. Tāds kāzuss kā Latvijā, man liekas, nav nekur, jo vismaz daļa no šiem oligarhiem sēž tieši Saeimā, ietekmējot lēmumu pieņemšanu. Ja runājam par Zaļo un Zemnieku savienības finansējumu, tad savienības kontā ne no viena Ventspils uzņēmuma līdzekļi nav ienākuši.
A.P.: Sabiedrībā ir diezgan negatīvs viedoklis par politisko partiju finansēšanu no budžeta, uzskatot to par izšķērdību. Mēs atbalstām to, ka ir jāpieņem likums, ka partijas tiek finansētas no valsts budžeta. Svarīgi ir izveidot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, kas kontrolētu partiju atskaites.
