Brīvlaiks un atvaļinājums – tā ir brīvība.
Brīvlaiks un atvaļinājums – tā ir brīvība. Cik tās var atļaut tīnim un pirmsskolniekam, lai bērns justos brīvs un tajā pašā laikā drošībā?
Tas ir atkarīgs no bērna vecuma un audzināšanas, no tā, cik viņš ir patstāvīgs, disciplinēts un kāda ir viņa atbildības izjūta. Ja Andris spēj nopirkt saldējumu Jelgavā, tad to viņš pratīs arī Kuldīgā. Ja Ilze ir pieradināta vienmēr pateikt, uz kurieni viņa ies, to viņa darīs arī brīvlaikā. Bet nerātnais Toms jaunas blēņas izdomās arī brīvdienās.
Ja atvaļinājums jāpavada nezināmā vietā, bērniem tas sagādā īpašu pārdzīvojumu. Katram no viņiem neatkarīgi no vecuma jau pirmajā dienā jāielāgo sava jaunā adrese. Mazākajiem bērniem var uzrakstīt «personības apliecību», kuru glabā maciņā, īpaši pagatavotā aprocē vai mazā maisiņā uzkārtu kaklā. Viņiem šādi «dokumenti» patīk, jo tie ir tik noslēpumaini. Tomēr jānorunā kāda iezīmīga vieta, kur satikties, ja ģimenei gadās izšķirties. Tas būs labāk, nekā riņķot vienam pēc otra. Ļoti noderīga ir kopīga pastaiga pirmajā vai otrajā dienā pēc atbraukšanas. Bez pieaugušajiem nevajadzētu iet uz drupām, kraujām, kāpt uz nedrošām laipām, doties peldēties.
Bērni parasti ļoti ātri iepazīstas. Labi būtu zināt, ar ko. Lai bērns atved ciemos savus jaunos paziņas un lai vecāki zina, ar ko bērns draudzējas. Ir vērts pajautāt, kur dzīvo Anna, lai paziņojums «Eju pie Annas!» neskanētu abstrakti.
Daži bērni, kas noilgojušies pēc vecāku sabiedrības, labprāt pavada laiku ar viņiem kopā, taču augstu viņi vērtē arī kontaktus ar vienaudžiem. Nevajag bērnus turēt saitē, īpaši tos, kuri ir paaugušies. Ejot kopā ar bērniem, nepārspīlēsim ar pamācībām. Protams, vajag aizrādīt, piemēram, ka bezjēdzīgi puķes plūkt nav vērts, jo tās novītīs. Tādas piezīmes brīvību neierobežo.
Taču ir aizliegumi, kuri bērniem noteikti jāievēro.
Nedrīkst:
– kurināt ugunskurus mežā, siena kaudžu, ēku tuvumā,
– ielaisties garākās sarunās un sākt pazīšanos ar svešiem cilvēkiem, kas lūdz pavadīt, aicina automašīnā, sola parādīt kaut ko interesantu un tamlīdzīgi;
– pieņemt kaut ko no svešiem.
Šie aizliegumi ir nepatīkami, taču tā šodien ir dzīves īstenība. Drošības dēļ esam spiesti mācīt tādās reizēs atbildēt ar «paldies» un atteikumu, ka tētis un mamma neatļauj.
Bērniem noteikti jāatgādina, ka nedrīkst glaudīt svešus suņus un kaķus.
Viņiem ir jāievēro pietiekami daudz aizliegumu, tāpēc ļausim viņiem darīt to, kas brīvdienām piedienas – lai skraida, ķer cits citu, klaigā, brauc ar riteņiem. Lai spēlējas lietū un šļakstinās peļķēs. Lai cep dubļu pankūkas un nosmērē drēbes, nebaidoties dzirdēt aizrādījumu. Lai nes mājās dažādas «noderīgas» lietas – kociņus, akmeņus, čiekurus un citus dārgumus. Lai būvē pilis un štābus.
Ļaut brīvību, tas nenozīmē laist pilnīgi savā vaļā.
