Koka arhitektūras lielākais pazinējs un aizstāvis arhitekts Pēteris Blūms pirms vairākiem gadiem kādā diskusijā teicis, ka cilvēkiem allaž bijusi tieksme atbrīvoties no vecām lietām un to vietā iegādāties jaunas, kas diemžēl esot attiecināms arī uz vērtīgu koka arhitektūru. Nupat līdzīgu taisnvirziena domu gājienu demonstrē Jelgavas pašvaldības pārstāvji, kuri, iepazīstoties ar divstāvu mājas Rožu ielā stāvokli, secinājuši, ka lielo remontizmaksu dēļ tā būtu nojaucama. Pamatojums – māja esot fiziski un morāli novecojusi. Varam saprast vārdu «fiziski» – māja ir 110 gadu veca, tajā nedzīvo nedz turīgi cilvēki, nedz arī tādi, kuriem būtu īpašas zināšanas šajā jomā. Savukārt Nekustamā īpašuma pārvalde, kuras tiešais pienākums bija gādāt par ēkas saglabāšanu, to nedarīja, tā vietā vismaz gadu sūtot rēķinus tur neesošiem cilvēkiem. Tā mākslīgi audzēdama parādu, kas pēc tam kalpo par pierādījumu – lūk, remontu neesat nopelnījuši! Un ja nesanāk remontam, tad nāk citi pašvaldības vīri un sievas un lemj, ka jājauc nost. Taču neiespējami izskaidrot, kas domāts, sakot «morāli novecojusi». Vai to, ka ēkas projekts ir vecmodīgs? Vai to, ka šajā vietā tādai nav īstā vieta? Vēl saprotams, ja par morāli novecojušām sauc dzelzsbetona blokmājas, kuru cēlēji nedomāja ne par glītu pilsētvidi, ne citām morālām vērtībām. Vai, runājot par gadsimtu senu ēku, kuru kara izpostītajā Jelgavā jau tā ir daudz mazāk nekā citur, tiešām lietojama tā pati pieeja? Visticamāk, notikusi kārtējā komunikācijas kļūda, kuras citu pēc citas pieļauj varasvīri ne tikai Jelgavā. Un jācer, ka tā pēc iespējas drīzāk tiks labota, jo princips – izmest veco tāpēc, ka jaunu pirkt ir lētāk, – vismaz attiecībā uz vēsturi ir tuvredzīgs.
