Mācīt, izmantojot radošas un inovatīvas metodes un valodu nolūkā attīstīt katra skolēna individuālās spējas, kā arī motivāciju mācīties visa mūža garumā. Tāds ir izglītības programmas «Iespējamā misija» virsuzdevums, kādu dzīvē Latvijas skolās jau septīto gadu cenšas īstenot pamatīgu konkursu izturējušie dažādu jomu augstskolu absolventi. Šajā mācību gadā misiju Jelgavā sākuši trīs skolotāji. Inguss Blaudums pasniedz fiziku Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā. Savukārt latviešu valodas un literatūras skolotāja Līva Gailuma un matemātiķe Līga Zaķe panākumiem iedvesmo Jelgavas tehnikuma audzēkņus.
Galvenais mērķis – eksāmens
«Pirmajā skolas dienā trīcēju kā tāda apšu lapa. Visu nakti nevarēju gulēt, domādama, kā panākt respektu no tiem lielajiem puišiem, kuriem man būs jāmāca matemātika. Viņi redz, ka esam jaunas, un to arī testē. Skatās kā kaķis, vai varēs to puķi gāzt un ko par to teiks saimnieks,» pirmās emocijas pedagoģes statusā atceras maģistra grādu optometrijā ieguvusī L.Zaķe.
Jelgavas tehnikumā viņa ieradās, apņēmusies savus skolēnus iemācīt būt drosmīgiem un parādīt, ka «skola nav tā vieta, kur jāmet pār bortu neveiksminieki», kā arī stimulēt jauniešus pašus meklēt kanālus, kur satikt ekspertus viņu iecerētajā profesijā. Taču līdz tam vēl jāpaaugas, atzīst jaunā skolotāja. Patlaban svarīgi «saprast laukumu» un to, kā profesionālās izglītības audzēkņus, kuri neizceļas ar teicamiem rezultātiem matemātikas centralizētajā eksāmenā, aizvest līdz cienījamam vērtējumam, kas celtu jauniešu pašapziņu un pavērtu lielākas nākotnes izglītības iespējas.
Līdzīgi spriež arī latviešu valodas un literatūras skolotāja Līva Gailuma. «Viens no maniem sākotnējiem mērķiem bija veicināt lasīšanu. Iedomājos, ka varētu izveidot lasīšanas pulciņu, kurā mēs diskutētu par aktuālo jauniešu literatūrā, bet sapratu, ka pirmajā gadā tas noteikti nav iespējams. Protams, ir audzēkņi, kuri lasa, bet biju pārsteigta, ka daudziem ir problēmas tikt galā ar trīs lapaspušu tekstu. Tāpēc lasām skaļi stundā. Ar 1. kursa jauniešiem bijām ekskursijā uz bibliotēku, kur liku katram paņemt sev interesējošu grāmatu. Kaut vai «Hariju Poteru». Tā soli pa solītim mēģinām sākt. Varbūt kādu ieinteresēs,» cer Līva.
Nemērķē uz augstskolu
«Mūsu skolā noteikti ir grūtāk strādāt. Ne tāpēc, ka mēs būtu sliktāki, bet audzēkņi sanāk no pilsētas, laukiem, latviešu un krievu skolām, teicamnieku klasēm un tādām, kur nav prasītas augstas zināšanas. Pedagogu uzdevums ir šos dažādos bērnus, ņemot talkā individuālu pieeju, dabūt līdz noteiktam līmenim. Turklāt jauniešiem tehnikumā iespējams sākt dzīvi no jauna un sevi, kā nu māk, apliecināt,» izaicinājumus, ar ko jāsastopas jaunajām pedagoģēm, raksturo izglītības iestādes vadītāja Janīna Rudzīte.
«Iespējamās misijas» skolotājas pamanījušas arī motivācijas trūkumu. «Mani pārsteidz, ka lielākā daļa tehnikuma jauniešu negrib iet uz augstskolu. Viņi atnākuši iegūt profesiju un uzskata, ka ar to pietiek. Ir tādi, kas jau 2. kursā strādā autoservisos – ko vēl vairāk! Cenšos teikt, ka pēc desmit gadiem, ja būs attiecīga izglītība, varbūt paši varēs izgudrot savu automašīnu, bet pagaidām līdz viņiem tas neaiziet,» teic Līva, kopā ar Līgu piebilstot, ka nemitīgi jācenšas tikt līdzi arī jauniešu mobilitātei. Tehnoloģijas kļuvušas par tik neatņemamu viņu dzīves daļu, ka starpbrīžos skolēni vairs nesarunājas, bet sēž blakus un kaut ko rāda cits citam telefonā. Tāpat kļuvis ērtāk nevis pārrakstīt informāciju no tāfeles, bet to nofotografēt.
Andrejs Pumpurs sociālajos tīklos
Tāpēc jādomā, kā pasniegt priekšmetu efektīvi un radoši. «Cenšos, lai audzēkņi mācīto tēmu vizualizē, padara pierakstus krāsainus, svarīgāko mēģina rakstīt uz klades vākiem, veido shematiskus formulu pierakstus. Lai risināšanas paņēmiens būtu skaidrs pa soļiem, kaut matemātikā ar īpašu radošumu nevar izcelties. Mans mērķis ir panākt līmeni, kas ļautu veiksmīgi nokārtot eksāmenu un būtu kā atspēriens nākotnei. Atšķirības zināšanās tiešām ir ļoti lielas. Viens no iemesliem, kāpēc jaunieši nākuši uz tehnikumu, ir grūtības apgūt klasiskās mācības. Vairāki tā arī saka: «Skolotāj, man deviņus gadus matemātika nav padevusies. Neticu, ka varēšu!» Ir arī tādi, kas atvainojas, ka nesaprot elementāras lietas. Man jāsāk no vietas, kur viņi māk, nevis jāmēģina iztēloties, ka šis robs ir aizpildīts. Tāpēc daudz jāstrādā individuāli, bet stundu gatavoju klases vidējam līmeni,» min L.Zaķe.
Plašāk izplest radošuma spārnus iespējams literatūras stundās. Piemēram, Līva stāsta, ka jauniešiem liek veidot literātu sociālo tīklu profilus. «Varbūt audzēkņus īpaši neinteresē Vecais Stenders, kas dzīvoja 18. gadsimtā, bet, uz lapas izveidojot viņa «Twitter» kontu un sameklējot smieklīgus tvītus, jaunieši, iespējams, atcerēsies Vecā Stendera biogrāfiju,» cer jaunā skolotāja. Latviešu valodā gan tādas «vaļības» nesanāk. Tur, lai sagatavotos eksāmenam, jāmācās par divdabja teicienu un savrupinājumiem, bet atrodas tādi, kas 10. klasē nesaprot, kas ir darbības vārds.
Kliegšana nav efektīva metode
Izglītošanas procesā jaunajām pedagoģēm jātiek galā arī ar disciplīnu, bet tas jauniešu kolektīvā nav nemaz tik vienkārši. «Direktore atrodas citā ēkā, tāpēc nemaz nevaru aizdzīt pie viņas. Izvirzīju mērķi, ka nekliegšu uz skolēniem. Man arī nav skaļas balss, bet tāpat nešķiet, ka tas būtu labākais disciplinēšanas veids. Kad esmu ļoti nokaitināta, apsēžos un nerunāju. Jaunieši to pamana, un kāds nokliedzas uz pārējiem, lai apklust. Ir bijis, ka palūdzu iziet uz dažām minūtēm no klases un nomierināties,» stāsta Līva.
Lai gan kolēģe Līga par sevi teic, ka esot impulsīvāka, arī viņa saspringtās situācijās, kad tiek pārkāptas «sarkanās līnijas», cenšas nepacelt balsi. «Mēģinu atjokot, kādreiz nekaunīgāk atbildēt, lai saprot, ka arī es esmu cilvēks. Bijušas reizes, kad atklāju savas emocijas, ka esmu dusmīga un nokaitināta. Cenšos stāstīt – saprotu, jums nepatīk matemātika, un neceru, ka to iemīlēsiet, bet gribu, lai jūs pēc vidusskolas tālākajā ceļā nesāktu nožēlot, ka neesat mācījušies,» savus paņēmienus atklāj L.Zaķe, uzreiz piebilstot, ka cīņa par kārtību klasē nav nemaz tik skarba, lai nolaistu rokas un muktu prom no skolas. Viņa cer, ka izdosies palikt tehnikumā vismaz gadu pēc misijas beigām, lai redzētu savas sešas 10. klases kārtojam centralizēto eksāmenu. Savukārt jelgavniece Līva, kas ieguvusi bakalaura grādu baltu filoloģijā, pārliecināta, ka izglītības sistēma ir viņas īstā vieta. «Pēc abiem misijas gadiem gribētu izstudēt maģistrantūrā pedagoģiju. Nezinu, vai visu mūžu strādāšu skolā. Iespējams, vēlāk tā varētu būt arī augstskola,» par pirmo pieredzi un rūdījumu Jelgavas tehnikumā priecājas L.Gailuma. ◆
