Sīrijas un Izraēlas sarunas miera procesā Tuvajos Austrumos skāra Golānas augstienes, ko Izraēla valstiskās veidošanās laikā 1967. gadā pievienoja savām teritorijām.
Sīrijas un Izraēlas sarunas miera procesā Tuvajos Austrumos skāra Golānas augstienes, ko Izraēla valstiskās veidošanās laikā 1967. gadā pievienoja savām teritorijām. Tomēr Golānas augstienes, no kurām Izraēlas premjerministrs Jehuds Baraks sīriešiem solīja pārredzamā nākotnē izvest izraēļu armiju, nav teritoriāli nozīmīgas tikai ģeogrāfiski. Miera procesa «strīdus ābolā» Golānas augstienēs veidojas Jordānas upe, un viens no šā reģiona okupēšanas iemesliem bija bagātīgā ūdens rezervuāra iegūšana. Ūdens šajā ar mitrumu nabadzīgajā apgabalā kļuvis par līdzīgu politisku ieroci, kā, piemēram, nafta vai dārgmetālu atradnes. Sīriešu nedienās ar ūdens apgādi savu artavu ieguldīja arī Turcija, uzceldama dambi uz Eifratas un «nogriezdama» vienu trešdaļu upes ūdeņu, kas līdz tam netraucēti plūda uz Sīriju un Irāku. Abas pēdējās valstis par šādu kaimiņa soli nebūt nebija sajūsmā, jo sevišķi pēc tam, kad Turcija paziņoja par savu lēmumu līdzīgu dambi celt arī uz Tigras. Sīrijas un Irākas protestus Turcija uzņēmusi savas taisnības apziņas mierā – demonstrējot Zeme-Gaiss tipa raķetes. Raugoties uz Sīrijas bēdīgo pieredzi ar Turciju, vēl jo vairāk saprotami tās centieni attiecībā uz Golānas augstienēm, kuras atgūt varētu palīdzēt tāds dīvains jēdziens kā «vēsturiskā patiesība», kaut arī iegansts – saldūdens rezervuārs, kura apjomi nav neizsmeļami, – miera procesa sarunu laikā «virspusē neizpeld».
Lielo dzirnakmeņu – Sīrijas un Izraēlas – vidū Palestīnas centieni pēc savas neatkarības ir palikuši otrajā plānā. Pat Romas pāvesta Jāņa Pāvila II paziņojums, ka Palestīnai ir tiesības uz pašnoteikšanos, kopainu daudz «rožaināku» nepadarīs. Izraēlas ilggadējā politika pret Rietumjordānas reģiona palestīniešu nometnēm ir bijusi, maigi izsakoties, taupīga. Rietumjordānā ir izveidota ūdensapgādes divkārša sistēma, kas sākumā ar ūdeni apgādā izraēļu apmetnes vietas, kur uz vienu cilvēku tiek rēķināts 250 līdz 300 litru ūdens diennaktī, bet uz palestīniešu apmetnēm aiztek tas, kas paliek pāri. Tur uz cilvēku diennaktī vēl 1993. gadā rēķināja no 30 līdz 60 litriem ūdens. Salīdzinoši – ANO eksperti par ūdens iztikas minimumu noteikuši 40 litru diennaktī. Trijos okupācijas gadu desmitos palestīniešu ūdensapgāde nav uzlabojusies ne par matu. Nav veikti jauni aku urbumi, nedz arī tādi tika plānoti. Problēmas rada arī tā saucamie valsts noslēpumi, jo izraēļu hidroģeologi, kam būtu vislabāk zināms, kurā vietā veidot jaunos akas urbumus Rietumjordānā, šīs ziņas palestīniešu zinātniekiem neizpauž. Palestīnieši nokļūst tādā kā pabērnu lomā, jo tikai Izraēlas valdība drīkst noteikt, cik lielu daudzumu informācijas par konkrētu jautājumu viņiem drīkst atklāt, paturot sev arī tiesības atļaut noraidīt akas urbumu, ja nav pietiekama pamata to darīt. Savukārt, kā jau jebkurai okupācijas varai, pienākumi pret okupētajām teritorijām ir ļoti pastarpināti, un vienmēr var izlīdzēties ar vidējo aritmētisko, izrēķinot uz «kopējo» iedzīvotāju skaitu.
Ūdens problēmām nāk līdzi daudz citu ķibeļu: slimības, ko izraisa slikta ūdens kvalitāte, korupcija un plašas amplitūdas nelikumības, piemēram, patvaļīgi pieslēgumi, spekulācijas ar bieži vien nelegāli iegūtu ūdeni, sagrozīti ūdens skaitītāji un tā tālāk. Bagātās lielvalstis, kā Saūda Arābija, pārtikā lietojamo ūdeni iegūst no sālsūdens, to atsāļojot. Šāda tehnoloģija ir ļoti dārga, un, kā lēš speciālisti, vienu iegūtās naftas litru labākā gadījumā var «konvertēt» 1000 litros ūdens. Vai Palestīna, iegūstot valstisku neatkarību, arī varēs sevi tādā veidā nodrošināt, ir stipri apšaubāmi. Tātad nākotnē palestīniešiem vislielākās izredzes ir uz to, ka viņi papildinās to divus miljardus Zemeslodes iedzīvotāju rindas, kas cieš no ūdens trūkuma.
