Šodien pirmoreiz izpeldējos okeānā. «Štrunts» vien bija. Ne jau okeāns, bet tas «beach». Pilns kā šprotu bundža, par auto jāmaksā dolārs stundā, par ieeju pludmalē – katram septiņi dolāri, tikpat arī par saulessargu.
«Šodien pirmoreiz izpeldējos okeānā. «Štrunts» vien bija. Ne jau okeāns, bet tas «beach». Pilns kā šprotu bundža, par auto jāmaksā dolārs stundā, par ieeju pludmalē – katram septiņi dolāri, tikpat arī par saulessargu. Uz rokas tev uzmauc tādu riebīgi zaļi dzeltenu «prezi», kur rakstīts «Jenkinson’s pavilion». Ar to tad drīksti atstāt tev atvēlēto pludmali, lai par nenormālu naudu nopirktu kaut ko un varētu laimīgi čāpstināt līdz ar citiem. Štrunts ar tiem dolāriem, bet man tas kolhozs nepatika! Mūsu Saulkrasti simtreiz labāki. Man ūdens likās silts – ap 20 grādiem, šiem – vēl pavēss. Kaut arī no pludmales bara nemaz tik daudzi nepeldējās, bet tik un tā – pat ūdenī ņudzeklis. Gribētos pabūt, kur nav tik «civilizēti». Man tā pareizā Amerika sāk piegriezties.»
Tas ir fragments no nesen saņemtas e-pasta vēstules. Varbūt tas var noderēt pārdomām par Latvijas peldvietām. Kādas mēs nākotnē tās vēlētos redzēt? Vai tādas, kā tikko lasījāt?
Ģeogrāfija jāaizmirst
To, ka Latvija ir ūdeņiem bagāta valsts, zina pat pamatskolēni: Latvijas teritoriju vago 12,4 tūkstoši upju, no kurām gandrīz 800 ir garākas par 10 kilometriem; savukārt 16 ezeriem un trim ūdenskrātuvēm virsmas laukums pārsniedz 10 km2, bet aptuveni 900 ezeriem un ūdenskrātuvēm tas mērāms no 0,1 līdz 10 km2. Šiem visai grandiozajiem skaitļiem pretī gandrīz vai apšaubāms šķiet fakts, ka valstī ir tikai 171 oficiāli reģistrēta peldvieta.
Ministru kabineta noteikumos peldvieta raksturota kā «labiekārtota vieta atpūtas zonā, kas paredzēta peldēšanai», un tai izvirzītās prasības ES kontekstā ir stingras. Tajās ietverta ne tikai ūdens kvalitāte vien, bet arī ērta pieeja, drošs pamata reljefs, pludmales smilšu virskārtas irdināšana, atkritumu savākšana, mūsdienīgas tualetes un daudz cita, par ko ierindas atpūtnieks bieži pat neiedomājas.
Droši nevaram justies arī par tiem ūdeņiem, kam dots peldvietas nosaukums, jo Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) sabiedrisko attiecību speciāliste Agnete Bušta uzsvēra, ka regulāra peldūdens uzraudzība viņu laboratorijās tiek veikta tikai nedaudz vairāk kā 30 peldvietās – jūras piekrastē. Vairāk neatļauj Labklājības ministrijai atvēlētie valsts budžeta līdzekļi.
Tomēr šie rādītāji ir iepriecinoši. Pagājušā gada peldsezonā Baltijas jūras un Rīgas jūras līča peldvietās tika izmeklēti 1466 paraugi, no tiem tikai 71 jeb 9,6% bija neatbilstoši mikrobioloģiskie rādītāji. SVA ar lepnumu atzīst, ka 2001. gada peldsezonā ir bijis viszemākais mikrobioloģiskais piesārņojums pēdējo četru gadu laikā (1998. gadā – pat 19,4% paraugu). Ķīmisko rādītāju neatbilstība normatīviem gan tika konstatēta biežāk – 319 paraugos jeb 43,5%. Nav šaubu, ka peldūdens uzlabošanā mūsu jūrā liela nozīme bijusi ES investīcijām, jo daudzi PHARE atbalstītie projekti jūras tuvumā esošajās pašvaldībās saistījās tieši ar notekūdeņu attīrīšanas problēmu. Arī šogad situācija nav slikta, jo peldēties atļauts visās oficiāli reģistrētajās Baltijas jūras un Rīgas jūras līča peldvietās.
Starp citu, šogad informācija par jūras peldvietu kvalitāti pieejama arī internetā – SVA mājaslapā (www.sva.lv). Pagaidām gan tā ir tekstuāla un nav tik atraktīva kā daudzviet Eiropā, kur informācija «paslēpta» peldvietu kartēs.
Pašvaldības peldvietas «neredz»
Diemžēl ne visiem pieejams jūras krasts. Par pārējām peldvietām jārūpējas vietējām pašvaldībām, kuras to visbiežāk nedara vai arī dara neregulāri. Piemēram, nesen Bauskas žurnālisti noskaidroja, ka SVA Jelgavas filiālei vienīgi Bauskas Dome lūgusi novērtēt peldūdens kvalitāti vienai peldvietai Mūsā pie pilsētas stadiona. Par laimi, rezultāti ir iepriecinoši, bet… kas notiek Mēmelē, Lielupē, Iecavā un citās ūdenskrātuvēs, kur arī peldas ne mazums cilvēku, «vēsture klusē», un šosezon nekas nemainīsies. Vienīgi vietējie mediķi zina gadījumus, kad peldētājiem parādījušies niezoši izsitumi.
Grūti jau kādu nosodīt, jo par analīzēm jāmaksā. SVA maksas pakalpojumu cenrādī ūdens izmeklējumiem piedāvātas 53 pozīcijas, kas maksā no 58 santīmiem līdz 24,72 latiem par analīzi. Tas gan nenozīmē, ka visas tās ietilpst regulāri veicamajās pārbaudēs, taču, piemēram, fenolu noteikšana ir nepieciešama visu peldsezonu (no 1. maija līdz 30. septembrim), turklāt divreiz mēnesī, cena – 12,92 Ls (ar PVN). Tikpat regulāri jānosaka koliformu, minerāleļļu, peldošo piemaisījumu klātbūtne utt.
Tomēr SVA darbinieki pauda cerību, ka nākotnē izdosies rast kādu risinājumu, lai kaut daļēji atvieglotu daudzām pašvaldībām tagad nepaceļamo nešļavu.
Savs rūpju loks par pludmalēm ir Valsts sanitārajai inspekcijai (VSI), kuras direktora vietniece Anna Krastiņa informēja mūs par pēdējo pārbaužu rezultātiem. Šovasar, pārbaudot 11 Jūrmalas peldvietu, VSI konstatēja, ka vislabāk iekārtota un minēto noteikumu visām prasībām atbilstoša ir Majoru peldvieta. Šajā sezonā visur ir pieejama informācija par peldvietas izmantošanas nosacījumiem un aizliegumiem, ir izveidoti funkcionālie sektori (sauļošanās zona, apkalpes zona, sporta zona, zaļā zona), gājēju celiņi, izvietotas ģērbtuves, atkritumu konteineri. Daļai kontrolēto peldvietu nebija atbilstošu peldēšanās sektoru norobežojumu (ar bojām u.c.), kuru esamība svarīga peldētāju drošībai.
Pagaidām jau, neesot pilntiesīgai ES dalībvalstij, varam izlikties, ka mums ir 171 vai 37, vai pat tikai 11 peldvietas. Taču nākotnē tomēr kāds varētu pajautāt, kāpēc Latvijā tik nabadzīgi ar ūdeņiem, ja, piemēram, Dānijā uzskaitītas un rūpīgi pēc kvalitātes rādītājiem sašķirotas 1160 jūras peldvietas un 115 iekšzemes peldvietas, Zviedrijā – attiecīgi 378 un 396, Itālijā – 4824 un 726, Francijā – 1858 un 1493, Vācijā – 408 un 1602?
Lai plīvo Zilais karogs!
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta vecākā referente Tatjana Jansone neslēpa gandarījumu, ka pamazām Latvijā palielinās to peldvietu skaits, kas izpelnījušās Eiropas augstāko atzinību – Zilo karogu. Liepājas, Ventspils, Bulduru un Majoru pludmalēm piepulcējusies arī Venstpils jahtosta, tātad šajās teritorijās visaugstākajām prasībām atbilst gan ūdens kvalitāte, gan pludmales labiekārtojums. (Lietuvā ir viena, bet Igaunijā – trīs šādas pludmales.)
No 13 429 Eiropas jūras peldvietām Zilais karogs šajā peldsezonā ir piešķirts tikai 1961 pludmalei un 717 jahtostām. Piemēram, Itālijā no 4824 jūras peldvietām šis tituls ticis 60, Dānijā attiecīgi no 1160 l tas ir 160 peldvietām.
Zilā karoga piešķiršanu Latvijā koordinē Vides aizsardzības klubs. Kluba Vides izglītības fonda pārstāvniecības vadītājs Jānis Ulme atzīmē: «Tas, ka pagaidām Zilie karogi atrodas lielo un turīgo pašvaldību teritorijās, nav nekāds pārsteigums, jo līdzekļus prasa gan labiekārtošana, gan regulāra ūdens paraugu analīze. Tomēr mūsu mērķis ir maksimāli aktivizēt šo kustību, ieinteresējot par Zilā karoga iegūšanas iespēju arvien vairāk pašvaldību. Formāli jau pašvaldībai raizes vien iznāk, taču reģionos, kur attīstības perspektīvas saista ar tūrismu, tieši Zilais karogs kļūst par tādu kā starptautisku zīmi un pārliecinošu drošības garantu ceļotgribētājiem.»
Izsmalcinātie ārzemnieki viņiem nepazīstamajā Latvijā bieži izjūt nedrošību gan par savas personas pasargātību, gan par ēdiena un dzeramā ūdens kvalitāti, tualetēm. Viņiem nereti informācija par Zilo karogu var kalpot par izšķirošu impulsu apciemot tieši šo vietu.
Jānis Ulme kopā ar domubiedriem rosina arī mazākās pašvaldības tiekties pēc šā apzīmējuma: «Zilais karogs nav nopelns visam mūžam, tas katru gadu tiek piešķirts no jauna. Vispirms pieteikumus izvērtē Latvijas žūrija, kurā ietilpst pārstāvji no 11 institūcijām, tajā skaitā no Labklājības ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Sabiedrības veselības aģentūras u.c. Otrā izvērtēšana jau notiek Eiropas žūrijā, kas var, piemēram, kādu no pozīcijām izvēlēties skrupulozai analīzei. Eiropas pārstāvji var peldvietu kontrolēt arī sezonas laikā.»
Līdz šim gan karogotas tikai jūras peldvietas, taču daudzi Latvijas ezeri arī varētu par to cīnīties. VAK ik gadus saņem līdzekļus no Vides fonda, daļu no tiem ieguldot tieši šajā kustībā un atbalstot dažādus reģionālos projektus. Jau tagad cerīga ir sadarbība ar Rendas un Jumurdas pagasta dzīves vadītājiem.
Zilo karogu drīkst piešķirt pēc 27 kritēriju analīzes. Patlaban Jānis Ulme izstrādā īpašus Latvijai piemērotus kritērijus iekšzemes peldvietu novērtējumam. Vai tie mums kā jaunai valstij varētu būt vienkāršotāki? Jānis Ulme atzīst: «Tā vis nevar teikt. Pamatā tiks saglabātas Eiropas prasības, taču specifika drīzāk saistīsies ar vides aizsardzību, vēršoties pret šodien visai izplatīto «mežonīgo tūrismu» un tā postošajām sekām. Peldvieta ir jāiekārto tā, lai maksimāli saglabātu vides resursu bāzi tās apkārtnē.
Varam, protams, vēl kādu laiku izlikties, ka peldvietu mums ir tik, cik ir, tomēr tālredzīgāk domājošiem un tūristu pieplūdumā ieinteresētiem pašvaldību vadītājiem Jāņa Ulmes viedoklis varētu likt domas mainīt. Nemaz jau nerunājot par pašmāju iedzīvotāju veselības nodrošināšanu, par ko kārtējo reizi atgādināja satraucošais gadījums, kad pēc peldēšanās Siguldas apkārtnes Matiņu ezerā saindējās bērni. Cik ilgi varēsim izlikties neredzam acīmredzamo, ka tveices dienās cilvēki neizmanto tikai jūras peldvietas, bet arī sev tuvākās ūdenstilpes?
