Jelgavas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktors Gunārs Kurlovičs – intervijā Gatim Āķēnam.
Jelgavas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta direktors Gunārs Kurlovičs –
intervijā Gatim Āķēnam
Septembrī ar Domes lēmumu tika nodibināts Kultūras atbalsta fonds. Kāds ir fonda pamatmērķis un darbības principi?
– Fonda mērķis ir nodrošināt kredītus kultūras darbinieku tālākai izglītībai. Tie var būt kursi, seminārs vai studijas augstskolā. Katru gadu no Privatizācijas fonda Kultūras attīstības fondā tiek ieskaitīti 2000 latu. Par šīs summas sadali četras reizes gadā lemj Kultūras padome, kurā ietilpst pašvaldības deputāti, ierēdņi un sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Fonda budžets 2000. gadam ir 18 000 latu. Pamatnosacījumi kredītu piešķiršanai:
1) cik lielā mērā papildizglītība darbā ir nepieciešama; 2) kādas ir pretendenta iespējas kredītu atmaksāt (kredīts var tikt dzēsts pilnīgi vai daļēji). Fonda nolikums paredz arī prasību, lai pēc tālākas izglītošanās šis cilvēks zināmu laiku strādātu Jelgavā. Kredītus nesaņem tie, kuriem nav Jelgavas pieraksta. Kopš fonds uzsācis savu darbību, kredīti ir piešķirti visiem pieciem pretendentiem. Jāpiezīmē, ka šādas struktūras nekur citur Latvijā nav.
Kā atrisināts jautājums saistībā ar Kultūras centra «pilnvaru pārsniegšanu», kā rezultātā esot radies deficīts pagājušā gada pilsētas pasākumu budžetā?
– Pagājušogad deju festivāla «Četros stūros» organizēšanā Kultūras centrs piedalījās ar pārāk lieliem resursiem. Radās 2500 latu budžeta deficīts, kas ar Domes lēmumu tika nosegts uz šā gada kultūras budžeta un tieši Ledus svētkiem atvēlētā finansējuma rēķina. Turklāt tika pilnveidots projektu mehānisms un izstrādāts jauns Kultūras padomes nolikums, kas tuvākajā laikā tiks akceptēts Domē un kam jāgarantē, ka šāda situācija nevar atkārtoties.
Kā tas izpaudīsies?
– Viena lieta ir tas, ko grib administrācija, un otra – vai tas tiks akceptēts politiskā līmenī. Droši var teikt, ka Kultūras padomei tiks noteiktas plašākas pilnvaras, ne tikai pasākumi budžeta sadalē, bet arī attiecībā uz dotācijām mākslinieciskajiem kolektīviem. Otrkārt, tiks mainīta Kultūras padomes struktūra.
Vai tuvākajā nākotnē varētu tikt mainīts kultūras namu juridiskais statuss un atbilstoši tam noteikts finansējums?
– Šajā sakarā būtu jādomā plašāk – par kultūrmenedžmentu sabiedriskajā sektorā. Iespējami trīs kultūras iestāžu finansēšanas varianti: liberālais modelis, kas ir vērsts tikai uz maksātspējīgo pieprasījumu, egalitārais jeb vispārpieejamais un jauktais modelis. Domāju, ka mums piemērotākais ir jauktais modelis, jo nav tāda maksātspējīgo pieprasījuma, kas nodrošinātu visu kultūras funkciju eksistenci. Egalitārais modelis, kas šobrīd pie mums eksistē, paredz visu kultūras funkciju nodrošināšanu uz nodokļu bāzes, bet tas nevar turpināties bezgalīgi. Kultūrā ieguldīto līdzekļu apjoms arvien palielinās, bet nekas īpaši jauns netiek attīstīts. Kur nauda paliek? Arvien sadārdzinās infrastruktūras uzturēšana. Cik ilgi varam dzīvot pēc vecā modeļa? Turklāt, valsts mērogā raugoties, ir skaidrs, ka pašvaldību budžeta apjoms nepalielināsies. Ja 1996. gadā pašvaldību budžeta daļa attiecībā pret kopbudžetu bija 21%, tad 1999. gadā – tikai 14%. Faktiski valstī vērojamas centralizācijas tendences.
Vai vēl bez kultūras namiem izmaiņas skars arī citas kultūras iestādes?
– Principā pārmaiņas skartu pašvaldības kultūras iestāžu sistēmu kopumā, taču mainītos vienīgi finansēšanas kārtība – būtu pašvaldības mērķdotācijas, lai segtu infrastruktūras uzturēšanas izmaksas. Pārējais būtu jānopelna pašām iestādēm, piesaistot privāto kapitālu. Vidēji kultūras iestāžu budžetā pašfinansējuma daļa varētu būt pat līdz 60%. Šīs pārmaiņas neskartu, piemēram, bibliotēkas un muzejus.
Kā tiek risināts jautājums par kultūras iestāžu ēku juridisko statusu? Daudzas no tām joprojām atrodas «pagaidu» jeb privātās ēkās.
– Kultūras iestāžu ēku, kas ir privātīpašums, 2000. gadā vairs nebūs, bet pašvaldība jebkurā gadījumā būs maka turētājs, kas nevis uztur savus uzņēmumus, bet pasūta pakalpojumus, rēķinoties ar to, kas ir ekonomiski izdevīgāk. Pašlaik daudzās kultūras iestādēs tiek nepilnīgi izmantotas telpas, ko gan noliedz atsevišķi kultūras darbinieki, bet, manuprāt, tā vienkārši ir viņu vēlme saglabāt «status quo».
Protams, šajā kontekstā iederas jautājums par skandalozo Domes lēmumu par divu pilsētas bibliotēku apvienošanu.
– Savulaik Pašvaldību savienība oponēja muļķīgajiem Kultūras ministrijas normatīviem, kas paredz, ka, piemēram, Ozolnieku pagastā (visblīvāk apdzīvotais pagasts Latvijā!) vajag deviņas bibliotēkas. Tas nozīmē viena bibliotēka uz 1000 iedzīvotājiem, absurds! Vai mēs uzturam mazus kabūzīšus bez kaut vai viena datora, vai arī veidojam normālas filiāles. Tomēr divu filiāļu apvienošana samazina infrastruktūras uzturēšanas izdevumus. Uz tā rēķina pamazām varam iegādāties datorus, uzlabot apkalpošanu.
Vai neiznāk tā, ka lēmums par bibliotēku apvienošanu tika pieņemts, kā pie mums bieži ierasts, bezatbildīgi – neizdarot nepieciešamās aplēses.
– Nenoliedzami tā dažriez notiek. Līdzīgā veidā valsts parasti deleģē funkcijas pašvaldībām, kuras nevar izmantot konstitucionālās aizsardzības mehānismu. Valdībai šāds mehānisms ir pieejams. Piemēram, kad 6. Saeima grozīja Pensiju likumu, paredzot Labklājības ministrijai atrast līdzekļus pensiju palielināšanai. Tiesa šo populistisko lēmumu atcēla kā nelikumīgu, jo bija jānorāda konkrēts finansējuma avots. Attiecība uz pašvaldībām kā finansējuma avots vienmēr tiek norādīts «pašvaldības budžets», un viss. Līdzīga situācijā dažreiz var izveidoties arī pašvaldības administrācijai. Tiek pieņemts Domes lēmums, bet līdzekļi netiek uzrādīti. Bibliotēkas gadījumā mums vajadzēja, lai Dome pieņem konceptuālu lēmumu, tālāk to varam risināt praktiski. Taču līdzekļus mēs bijām izplānojuši. Jā, šis lēmums nebija pieņemams zināmām aprindām, taču, kaut arī neesmu radikālu pārkārtojumu piekritējs, ir situācijas, kurās bez tiem neiztikt.
Kādēļ līdztekus 1998. gada Jelgavas pilsētas Kultūras attīstības koncepcijai netika izstrādāta rīcības programma?
– Salīdzinot ar Izglītības attīstības koncepciju, Kultūras attīstības koncepcija bija izstrādāta vājāk. Izglītības koncepcijai jau ir rīcības programma trim gadiem, kultūras koncepcijai šādas programmas nav. Tomēr pajautāsim korekti – cik pašvaldībām Latvijā vispār tāda ir. Vai koncepcijas kvalitāte nosaka kultūras kvalitāti pilsētā? Tas tomēr ir tikai dokuments, kas turklāt tapa ar mērķi pārvaldes aparāta darbiniekiem iemācīt rakstīt šādus dokumentus. Cita lieta, ka tur ir ierakstītas diskutablas lietas. Protams, jāseko rīcības programmai. Taču jāņem vērā, ka daudzās no šīm pilsētas nozaru attīstības koncepcijām ir sarakstītas utopiskas ainas. Kultūras koncepcijā mēs sākām ar infrastruktūras sakārtošanas programmu. Daudzās tāmēs bija paredzēti ne tikai uzturēšanas, bet arī rekonstrukcijas izdevumi. Taču, ja mums ir «uzturēšanas budžets», nevaram realizēt pat infrastruktūras atjaunošanas programmu. Pamatproblēma ir tā, ka neviens investors neiegulda līdzekļus infrastruktūras uzturēšanā. Mēs dzīvojam kā ugunsdzēšanas režīmā. Protams, ir atsevišķi valsts tehniskās palīdzības projekti, bet tos nevar izstrādāt un realizēt viena iestāde vai departaments – ir vajadzīga mērķtiecīga pašvaldības politika, un arī tad galvenokārt tiek atbalstīti projekti komunālajā sfērā. Gaidīt valsts investīcijas kultūrā ir nereāli.
