Ilggadējais VUGD Jelgavas daļas komandieris Aldis Feldmanis pēc aiziešanas izdienas pensijā pievērsies gleznošanai.
«Kas var būt labāks, ja savā brīvajā laikā varu nodarboties ar to, kas man patīk?» spriež kādreizējais Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Zemgales reģiona brigādes Jelgavas daļas komandieris Aldis Feldmanis. Pirms pieciem gadiem 10. martā, sagaidot piecdesmito jubileju, viņš devās pensijā, lai nodotos saviem vaļaspriekiem – gleznošanai un rūpēm par Jelgavas ugunsdzēsības ekspozīciju.
Glābj kaķus un glābjas no iršiem
Dienestā Aldis Feldmanis pavadījis 32 gadus. Dzīvē sanācis iet tēva pēdās – viņš arī bijis ugunsdzēsējs. Pēc tam, kad Aldis 1978. gadā Elejā pabeidza vidusskolu, viņš uzaicināts mācīties Ļeņingradas Ugunsdzēsības skolā. Pēc tur pavadītiem trim gadiem kā jauns perspektīvs darbinieks Aldis atnācis uz Jelgavu. 20 gadu nostrādājis par ugunsdrošības inspektoru, līdz 1999. gadā kļuva par VUGD Jelgavas daļas komandieri. Savukārt nepieciešamība iegūt augstāko izglītību likusi iesoļot 21. gadsimtā kā LLU Lauku inženieru fakultātes studentam.
Nav noslēpums, ka ugunsdzēsēja darbs ir smags un parasti nākas steigt palīgā nelaimē nonākušajiem. Tomēr visam pa vidu gadās arī kādi kuriozi. Viens no tādiem bijis vēl nesenās krīzes sākumā, kad ugunsdzēsējiem izdota pavēle glābt tikai cilvēkus. Tas nozīmēja, ka, piemēram, kokā par augstu uzkāpušiem kaķiem lejā jātiek pašiem. Tieši tad saņemts zvans no Valgundes, kur kāda sieviete saukusi palīgā, lai noceltu no liepas kaķi, kurš uzkāpis 15 metru augstumā.
«Sieviete zvana otrdien, sakām – nebrauksim, nedrīkstam. Zvana trešdien – kaķis vēl kokā. Zvana ceturtdien – nu nedrīkstam braukt. Zvana piektdien. Saka – labi, saprotu, jūs nedrīkstat braukt, piezvanīšu Inesītei. Kas par Inesi – nezinām. Šī saka – nu kā, vai tad jūs nepazīstat Inesi Supi no «Degpunkta»?» stāsta Aldis un nosmej, ka tad gan visiem uzreiz bijis skaidrs, kas tā par Inesi.
Pēc brīža glābēji saņēma zvanu no priekšniecības – steidzīgi jādodas glābt kaķi, jo «Degpunktā» vīri ar kamerām jau izbraukuši un sižetu sabojāt nedrīkst. Glābšanas operācijā tika iesaistīti arī Kalnciema spēki. Nokļuvuši galā, kaķa saimniecei vīri paprasījuši segu, kurā minci ķert, ja tas lēks lejā. Kad palēnām augšup sākušas virzīties auto kāpnes, arī kaķis sakustējies, sācis staigāt šurp turp. Vienlaikus kustība notika arī zem koka – vīri ar izstieptu segu sekojuši kaķim. Pēkšņi tas lēcis lejā, bet piezemējās pats uz savām kājām, ne segā. Uzreiz piesteidzies dzert ūdeni. «Vismaz sižetu nesabojājām,» nosmej Aldis.
Glābējiem bieži nācies steigt palīgā iršu radīta apdraudējuma dēļ. «Mēs paši pirmie Latvijā iesākām cīnīties ar iršiem. Reiz piezvanīja mums no viena Jelgavas bērnudārza, ka irši iekoduši vienam mazajam un arī audzinātājai,» atminas Aldis Feldmanis. Cietušie nebija zinājuši, kam lūgt palīdzību, tāpēc zvanījuši uz 112, un glābēji arī ieradušies. Toreiz sadzelti arī paši, jo nebijis piemērota apģērba. Taču irši noķerti atkritumu maisā un izlaisti mežā. Aldis piebilst – glābēji nekad neiznīcina iršus, to darīt nedrīkst.
Par iršiem Aldim ir vēl kāds stāsts. «Bija izsaukums uz laukiem. Nevedīs jau tos iršu maisus uz pilsētu, gribējām atstāt uz kāda lauku ceļa ar galu vaļā, lai pamazām lien ārā. Ugunsdzēsēji stāv uz tā ceļa, pienāk veca tantiņa, jautā – ko jūs te apstājāties? Vīri saka – mums savas lietas darāmas. Tantiņa neatlaižas – jums kaut kas ir prātā. Ugunsdzēsēji pagaidīja desmit minūtes, bet – cik ilgi var gaidīt? Braucot prom, spogulī skatās – tantiņa paņem savu spieķi un grib ieraudzīt, kas tajā maisā iekšā. Pēc tam tā skrēja, spieķi padusē pasitusi,» atminas ilggadējais glābējs, piebilstot – piedzīvoti arī daži jautri gadījumi.
Talants no mammas
Feldmaņu dzimtā ugunsdzēsēji atrodami jau trešajā paaudzē. Ugunsdzēsējs bija Alda tētis, un šādu ceļu izvēlējies arī dēls Edgars, bet otrs dēls Ivars strādā pašvaldības operatīvās informācijas centrā. Savukārt sieviņu Aiju Aldis sauc par savu mūzu. Viņa savulaik kopā ar Aldi mācījusies gleznošanu pie Ivara Klapera, bet tagad nodevusies polimērmāla puķu izgatavošanai, ko apguvusi pie Madaras Boldiševas.
Alda dzīvē ir apaļu jubileju gads. Tikko martā pašam apritējuši 55, un šogad 150 gadu jubileju svin Latvijas ugunsdzēsība, tai skaitā arī Jelgavas daļa, kas kopā ar Rīgas daļu ir vecākās Latvijā. Un tam visam pa vidu – pirmā personālizstāde, kas veltīta Jelgavas 750 gadu jubilejai. Tieši sieviņa Aija kopā ar aģentūras «Kultūra» kultūras darba speciālisti Santu Sīli mudinājušas beidzot sarīkot savu izstādi. «Ja nebūtu viņu, es diez vai uzdrošinātos,» spriež Aldis. Izstādē vienkopus redzamas 29 pēdējos četros gados tapušas eļļas gleznas, kaut kopumā uzgleznots vairāk nekā 40. «Sanāk viena mēnesī,» lēš Aldis.
Viņš gleznojis ievērojamas Jelgavas vietas: vecpilsētu, kā Sv.Trīsvienības, tā Annas baznīcu, Tējas namiņu un citas. Neiztikt arī bez dabas un ūdeņiem – redzama Driksa rudenī un ziemā, paveras skats uz Lielupes promenādi, aplūkojamas pļavu ainavas. «Kas ir ugunsdzēsējs bez ūdeņiem?» jautā Aldis. Viņš stāsta, ka glezno pēc fotogrāfijas – vispirms pastaigās, kurās dodas kopā ar sieviņu, dabā noskata nākamo gleznu, tad to nofotografē un strādā mājās. Zināšanas kompozīcijā Aldis papildinājis fotografēšanas kursos pie Jura Karlinska.
Aldis sevišķi lepojas ar paša izstrādāto Elejas pagasta un vidusskolas logo, kā arī Elejas pagasta atzinības raksta zīmējumu. Kaut aktīvi zīmēšanai pievērsies pēdējos četros gados, zīmēt sācis jau bērnībā. Pirmajiem zīmējumiem ir vairāk nekā 50 gadu, tie saglabājušies mammas dzejoļu kladēs. Arī Alda mamma skaisti zīmē.
Visus savus darbus Aldis vienmēr parāda Jelgavas Tautas gleznošanas studijas vadītājam Ivaram Klaperim. «Nav nevienas gleznas, kas nebūtu caur viņu gājusi. Visu, ko viņš man ieteicis, es vienmēr precīzi izpildu. Skats viņam ir pieredzējušāks.» Aldis teic, ka glezno tā, lai vietas varētu atpazīt.
Daļa izstādē redzamo gleznu jau ir kādam uzdāvinātas, bet uz izstādes laiku tās palūgtas atpakaļ. Tāds ir, piemēram, VUGD Jelgavas daļas komandiera Aleksandra Koržeņevska portrets, kas dāvināts pagājušajā dzimšanas dienā. Savukārt tikai uz pašu izstādi ierāmēta nesen tapusi glezna, kurā redzams ugunsdzēsēju depo ar detalizēti izstrādātām jaunajām mašīnām. Tā savukārt būs dāvana komandierim šā gada dzimšanas dienā.
Uz ugunsdzēsēju ikdienu Aldis arī paskatījies ar smaidu. Karikatūrā redzama gan kaķa glābšana, gan cīņa ir iršiem, gan steigšanās palīgā avārijā. Tāpat «Ford» markas ugunsdzēsēju mašīna pārtapusi par kabrioletu, kura šoferītī zinātāji sazīmēs Leonu Kesminu. Savukārt karikatūrā, kas tapusi īpaši pilsētā rīkotai izstādei par pirts lietām, redzams ugunsdzēsējs pirtī. «Šajā drūmajā pasaulē taču vajag arī kaut ko jautru,» spriež mākslinieks.
Gribas dalīties sirsnībā
Bez gleznošanas Aldis arī rūpējas par Jelgavas ugunsdzēsībai veltītu ekspozīciju, kas kopā ar domubiedriem atklāta pirms desmit gadiem. Viņš vāc materiālus par Jelgavas ugunsdzēsības vēsturi, bet pērn ekspozīciju papildinājuši divi Alda sarūpēti ugunsdzēsēju manekeni. Ar ekspozīciju viņš ļoti lepojas, jo tajā ieguldīts liels darbs. Aldim ir vēl viens vaļasprieks – viņš spēlē sintezatoru. Uzspēlēt paša prieka pēc plašākai publikai sanāk dažas reizes gadā, piemēram, gadījumos, kad kolēģi dodas pensijā.
Šogad arī aprit desmit gadu, kopš Aldis ir Jelgavas Rotari kluba biedrs. Kopā ar kolēģiem paveikts daudz labu darbu. Tā, piemēram, jelgavnieki kopā ar citu pilsētu klubiem saziedojuši grāmatas un rotaļlietas Mārcienas pamatskolai. Savukārt tepat Jelgavā par godu jubilejai kluba biedri pilsētai dāvinās saules pulksteni. Pašlaik norit diskusijas par pulkstenim piemērotāko vietu. «Rotari klubā darbojos prieka pēc, gribas kaut ko jauku un sirsnīgu. Negāciju apkārt ir pietiekami daudz, tāpēc vēlos dot savu pozitīvo ieguldījumu,» tā Aldis. ◆
Krietnums un labsirdība
Santa Sīle, aģentūras «Kultūra» kultūras darba speciāliste
◆ Dzimšanas dienā mēs pasniedzam dāvanas vai nu saviem tuvākajiem, vai paši sev. Aldim ir izdevies gan viens, gan otrs: dāvana sev – pirmā personālizstāde, dāvana jelgavniekiem – veltījums Jelgavai. Ir sagatavota izstādes anotācija, bet tajā nevar atrast ne Alda godīgumu, ne krietnumu, ne labsirdību. Šīs īpašības pazīst viņa draugi, tuvinieki, domubiedri un noteikti bijušie kolēģi. Visas kopā tās ir saskatāmas Alda darbos. Tajos nav nekādu izskaistinājumu, abstrakciju – viss godīgi, kā ir. Patiesi notikumi, patiesi pilsētvidi veidojoši objekti – gluži kā vēstures liecības. Aldis ir dzīves dokumentālists, kurš prot arī dzīvi izgaršot.
