Savu valstu un troņu nostiprināšanas meklējumos gadsimtu gaitā Jelgavu dedzinājuši gan tuvāku, gan tālāku ceļu mērojuši karaspēki.
Savu valstu un troņu nostiprināšanas meklējumos gadsimtu gaitā Jelgavu dedzinājuši gan tuvāku, gan tālāku ceļu mērojuši karaspēki.
Tā nu sagadījies, ka pat mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši Jelgavu viena gadsimta laikā paspējuši nodedzināt trīs reizes. No viņiem īpaši neatpalika nedz zviedri, nedz arī bermontieši, kas rīkojās pēc vecā, bet nebūt ne labākā teiciena «Nedabūju es – netiks arī citam» un atkāpjoties pilsētu nodedzināja līdz pamatiem.
Lai cīnītos ne tikai ar iebrucējiem, bet arī ar viņu radītajām sekām, jelgavnieki bija spiesti izstrādāt savus ugunsdrošības noteikumus. Ir izdevies noskaidrot, ka Jelgavā pirmie ugunsdrošības noteikumi tika izdoti jau 16. gadsimta beigās 17. sākumā. Tie noteica, ka pie katras baznīcas jābūt piebūvei, kurā glabājās sūkņi un lieli toveri ūdens piegādāšanai. Parasti piebūvju durvju atslēgas atradās pie četru tuvējo māju saimniekiem, kas ugunsgrēka gadījumā reaģēja pirmie. Šajos laikos bija noteikts, ka katram vīrietim vecumā no 17 līdz 60 gadiem bija brīvprātīgi jāpiedalās ugunsgrēka likvidēšanā. Lai iedzīvotājus stimulētu, parasti drošsirdīgākie un labākie dzēsēji tika apbalvoti. Turpretim tiem, kas no pienākuma izvairījās, pienācās publisks sods centrā.
Tomēr par ugunsdzēsības dienesta oficiālo dzimšanas gadu tiek uzskatīts 1865., kad Latvijā ar lekciju ciklu ieradās tā laika slavenākais vācu sūkņu konstruktors Kārlis Mercs. Viņa galvenais mērķis bija Rīgas publikai demonstrēt savus ūdens sūkņus, kas būtiski palīdzēja cīnīties pret liesmām. Pēc tam galvaspilsētas konstruktors apmeklēja arī Jelgavu, kur stāstīja, ka Rīgā tikšot dibināta brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.
Par Kārļa Merca stāstīto ieinteresējās maizniekmeistars Edgars Prāls, kas ar brīvprātīgo ugunsdzēsēju ideju bija tik ļoti pārņemts, ka nolēma šādu biedrību dibināt arī Jelgavā. Maiznieka iecere bijusi neefektīvo un visai haotisko ugunsgrēku apkarošanu, kas joprojām bija obligāts amatnieku pienākums, pārvērst par labi mācītas un prasmīgas organizācijas saistībām. Lai to varētu izdarīt, maiznieks nolēma doties uz Vāciju, kur Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā guva nepieciešamās zināšanas un izpratni par gaidāmo darbu. Pēc pāris mēnešiem atgriezies Latvijā, Edgars Prāls aicināja atsaukties jelgavniekus, kas būtu gatavi piedalīties Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dibināšanā.
Atsaucība bijusi liela, un jau tajā pašā gadā arī Jelgavā oficiāli tika nodibināta Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība. Oktobrī notika pirmā biedrības pilnsapulce, kurā tika konstatēts, ka jaunajā organizācijā iestājies vairāk nekā pustūkstotis cilvēku. Par ugunsdzēsēju virskomandantu tika ievēlēts Jelgavas biedrības iniciators Edgars Prāls. Savukārt par biedrības valdes priekšsēdētāju, līdzīgi kā citās tā laika organizācijās, kļuva kāds vācu muižnieks. Arī vēlākajos gados pat bez niecīgām zināšanām ugunsdzēsībā par biedrības priekšsēdētājiem kļuva muižniecības pārstāvji.
Tūdaļ pēc biedrības dibināšanas Edgars Prāls sāka apmācīt brīvprātīgos ugunsdzēsējus, un drīz vien viņi jau bija krietni profesionālāki par tā laika policijas ugunsdzēsēju komandu, kur lielākoties strādāja slikti izglītoti vīri. Arī policijas vadība, kas deva ugunsdzēsēju komandai rīkojumus, bieži vien nezināja ugunsdzēsības principus, tādēļ tās veikums bija ļoti vājš. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība darbojās, pateicoties iedzīvotāju un rūpnieku ziedojumiem, kas bijuši ļoti dāsni.
Ir nostāsts, ka reiz pie kāda rūpnieka ieradušies brīvprātīgie ugunsdzēsēji un lūguši ziedot brigādes attīstībai. Fabrikants atbildējis, ka viņam nekad neviena ēka nav degusi, tādēļ naudu ziedot neesot pamata. Taču naktī kādā Jelgavas rūpnīcā izcēlies ugunsgrēks. Pēc tā nodzēšanas atklājās, ka cietusī ēka pieder tam pašam rūpniekam, kas iepriekšējā dienā bijis tik pašpārliecināts. Pēc šā noslēpumainā atgadījuma brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībai reti gadījies uzklausīt atteikumu. Tomēr divdesmitajā gadsimtā brigādes attīstība vairs nenoritēja tik raiti – abu karu un okupācijas laikā Latvijas iekarotāji izdeva aizvien jaunas prasības un aizliegumus. Pirmajā pasaules karā bijis pat posms, kad ugunsdzēsēji, līdzīgi kā civiliedzīvotāji, nedrīkstēja parādīties naktīs – pat ja bija izcēlies ugunsgrēks.
Tika arī izgriezti ierīkotie signalizācijas vadi, un glābējiem bija jāpāriet uz jau aizmirsto trauksmes signālu, lietojot taures. Taču, lai no frontes atgriezušies komandieri naktī varētu izgulēties, arī taures bieži aizliedza lietot.
Bīstamākā situācija bijusi pa dienu, kad, atkāpjoties no Jelgavas, bermontieši aizdedzināja vairākas rūpnīcas, pili, ģimnāziju un vēl daudzas ēkas. Ugunsdzēsējiem, tāpat kā civilpersonām, uz ielām bija aizliegts rādīties – par šīs pavēles ignorēšanu draudēja nāve. Visi bezspēcīgā sašutumā nakti pavadījuši biedrībā un, tikai austot gaismai, ģērbušies civilās drēbēs un, darbarīkus paslēpuši maisos, slepus devušies dzēst liesmas un glābt apdraudētos namus. Šie darbi ilguši vairāk nekā trīsdesmit stundu.
Starp abiem kariem Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība atkal varēja turpināt attīstību. Notikušas mācības Vācijā, radusies iespēja modernizēt tehnisko aprīkojumu un iegādāties jaunas automašīnas. Šajā laikā arī sākušās dažādu pilsētu brīvprātīgo ugunsdzēsēju sacensības, kur jelgavnieki bieži vien izcīnījuši vietu uz goda pjedestāla.
Otrais pasaules karš attīstību atkal apturēja – biedrībai trūka līdzekļu, daudzi ugunsdzēsēji tika iesaukti armijā. Taču arī pēc kara biedrība turpināja pastāvēt, tiesa gan, tika izveidota arī atsevišķa pilsētas ugunsdzēsēju komanda un brīvprātīgie glābēji vairs tikai ļoti neilgu laiku drīkstēja piedalīties ugunsgrēku dzēšanā.
Līdz 1940. gadam Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība pildīja arī neatliekamās medicīniskās palīdzības funkcijas. Nu jau pusgadsimtu tās tiešais uzdevums ir veikt visus profilakses pasākumus, lai ugunsgrēks nenotiktu. Pašlaik Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā iespējams uzpildīt ugunsdzēšamo aparātu, saņemt skursteņslauķa pakalpojumus, kā arī iegādāties ugunsdrošības signalizāciju un citu drošības inventāru. Tur iespējams arī saņemt konsultācijas par alternatīvās apkures ierīkošanu.
Izmantoti materiāli no Aleksandara Strekāvina piezīmēm par BUB vēsturi.
