Brīvdienās ar dēlu sēžamies autobusā, lai dotos uz laukiem pie vecmāmiņas kartupeļu talkā nopelnīt krājumus ziemai.
Brīvdienās ar dēlu sēžamies autobusā, lai dotos uz laukiem pie vecmāmiņas kartupeļu talkā nopelnīt krājumus ziemai. Pa autobusa logu tālumā redzu baltu dūmu mākoni, piebraucot tuvāk, dūmi kļūst biezāki, pa atvērto logu jūtama to kodīgā smaka. Tagad jau arī var redzēt degošus labības rugājus un salmu strīpiņas. Pēkšņi man prātā ataust nepatīkamie pārdzīvojumi, ko pašai nācās pieredzēt pie vecmāmiņas pirms gadiem desmit.
Bija silta augusta diena. Vecmāmiņa nolēma doties uz tālo lauku mežmalā dedzināt salmus. Tad vēl nebija tik smalku kombainu, kas pēc labības nokulšanas tos sīki sasmalcinātu. Zemniekiem nekas cits neatlika, kā salmus dedzināt.
Es, būdama vidusskolniece, droši devos palīgā. Mans uzdevums bija stāvēt vāla galā un uzmanīt, lai uguns nenovirzās no ceļa un salmu strīpas galā tiktu apdzēsta. Līdzi paņēmām pāris siena dakšu.
Salmu strīpām vecmāmiņa pielika sērkociņu. Sākumā viss bija mierīgi, taču drīz manījām, ka uguns mēle nemaz negrib tik skaisti virzīties pa strīpu. Pēkšņi vienā vālā tā ielēca rugājos un šāvās te uz vienu pusi, te atkal uz otru. Vecmāmiņa kļuva rosīgāka, dedzināšanu pārtrauca un sāka man palīdzēt dzēst “nepaklausīgo” uguni. Abas metāmies pie vienas, otras, trešās ugunsmēles, ar dakšām izmisīgi sitot un mēģinot tās apdzēst, bet dakšas liesmas tikai meta uz augšu, un tās nokrita citā vietā, kur arī sāka degt. Jutu, ka uguns pamazām gūst virsroku. Mani pārņēma izmisums, jo spēki izsīka. Līdz mājām aizskriet pēc palīdzības arī nebija iespējams, jo lauks pārāk tālu, arī mobilo telefonu tolaik vēl nebija. Blakus bija mežs, ko no lauka šķīra tikai grāvis – tas pats bez ūdens un aizaudzis ar sausu zāli. Redzēju, ka liesmas pārmetušās arī uz grāvi pie meža un tūlīt būs kaimiņu laukā. Pēkšņi atskārtu, ka dzēst nevajag, sitot ar dakšām, bet gan tās rīvējot pret zemi tā, ka zeme put. Pamazām, pamazām, sārtiem vaigiem no karstuma un uztraukuma, mums izdevās uguns plosīšanos apturēt. Aiz laimes varējām kliegt, bet nespējām pat parunāt. Vienīgais, ko izdvesu, sēžot grāvmalā, – nekad, nemūžam neko tādu vairs nedarīšu. Arī vecmāmiņa kļuva domīga un nepieļāva domu par to, kas varēja notikt, ja uguns ieietu mežā un kaimiņu laukā, kur sausā labība vēl nebija kulta. Drošs paliek drošs, stāvēju uz vakts, kamēr vecmāmiņa aizskrēja uz māju pēc vectētiņa. Viņš atbrauca ar ūdens mucu un deguma vietas nolaistīja ar ūdeni. Bet manī šīs izjūtas saglabājušās uz mūžu. Tā noteikti bija pēdējā “rotaļa” ar ugunsgaili. Arī vecmāmiņai tā bija laba mācība, bet vectētiņš iegādājās salmu smalcinātāju, ko mīļi sauca par “kiriņu”.
