Mēs gaidām no Latvijas atbalstu ceļā uz ES un NATO, kaut ukraiņu sabiedrībā vairums NATO īsti neatbalsta. Kijeva ir salīdzinoši krieviska pilsēta, taču mums nav grūti pāriet no krievu valodas uz ukraiņu un otrādi. Ukraina vairs nav piecdesmit miljonu valsts, tajā dzīvo kādi 47 – 48 miljoni. Maz dzimst, daudz mirst, daudzi izbraukuši uz Rietumiem, piemēram, Portugāli. Tādus jautājumus un replikas esmu pierakstījis tādā kā brīvākā prāta vētrā īsi pirms preses konferences Kijevā, kur tikās Ukrainas prezidents Viktors Juščenko un Latvijas bijušais prezidents Valdis Zatlers, ko braucienā pavadīja uzņēmēji un bariņš žurnālistu. Tolaik ne prātā nevarēja ienākt, ka toreizējā pastaigu vieta Neatkarības laukums vairākiem simtiem cilvēku pārvērtīsies par uguns, nāves un asiņu lauku, kurā izdzisīs arī kolēģa Ukrainas laikraksta «Vesti» žurnālista Vjačeslava Veremija dzīvība.
Saimnieciski Ukraina un Latvija mūsdienās ir saistīta visai maz. Biznesa ieceres no šiem nemieriem cietīs nedaudziem (starp šiem nedaudzajiem gan varētu būt Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca, kas tirgo savu produkciju ukraiņiem). Taču politiski un garīgi ietekme ir liela. Ukraiņi ir viena no daudzskaitlīgākajām minoritātēm gan Jelgavā, gan Latvijā. Daudzi no Latvijas ukraiņiem jūt līdzi tēvzemes brīvības cīnītājiem, un šī attieksme vieno ar latviešiem, kas paši atceras savas barikādes.
Sliktā ziņa ir tā, ka Ukrainā savus tautiešus slepkavo korumpēta, netīra, tomēr pašas tautas vēlēta vara, kas izgājusi ārpus sabiedrības kontroles. Tas nav nekas neiedomājams Latvijas apstākļiem, kur gan 2009. gada 13. janvārī nemieri beidzās ar bruģakmeņu lidināšanu Saeimas nama virzienā un degvīna veikala vitrīnas sasišanu. Ukrainā notiekošais brīdina. Dievs, palīdzi brīvības cīnītājiem! ◆
