Skatoties uz TV1 trešdienas vakarā pārraidītās diskusijas dalībniekiem, katrs vairāk vai mazāk meklēja kārtīgu saimnieku, kam uzticēt savu pilsētu. Diemžēl pašreizējais Jelgavas saimnieks diskusijā kā tāds arī uzvedās, jautājumus un faktus atgaiņādams ar iestudētām frāzēm.
Mēs, kas tiecamies balsot par smaidīgām sejām, nevis programmām, līdz galam neapzināmies, ko vēlēšanām nodara personību kultivēšana. Tā vien prasās ilustrācijai pieminēt stāstu no Vecās Derības, kur tautai apnika soģi, kas pārvaldīja provinces, bet sagribēja ķēniņu – tāpat kā apkārtējām tautām. Interesanta ir Dieva atbilde šajā stāstā: «… tikai brīdini viņus nopietni un dari tiem zināmu, kādas tiesības būs ķēniņam, kas pār tiem valdīs.» Jo lielākas pilnvaras glorificētajiem saimniekiem iedodam, jo grūtāk viņus pēc tam dabūt laukā.Mazliet citādie, no vadošās domas neatkarīgi prāti, pazīst ciešanas, kad iebildumi vienkārši tiek ignorēti. Protams, tikpat patētiski būtu šeit pieminēt Orvela «1984. gadu», taču tas liek apzināties, ka jebkuram sānsolim no demokrātijas var būt tālejošas sekas. Pirmās Latvijas laikā jau guvām mācību, kad Kārlis Ulmanis uz Liepājas koncentrācijas nometni aizsūtīja ārstus, advokātus, pilsētas valdes locekļus un deputātus, strādnieku kustības vadītājus un virsniekus un lika sevi slavināt visiem iespējamajiem līdzekļiem. Tauta Ulmanim iedeva mazo pirkstiņu, viņš paņēma visu roku. Un daudzi ar viņu lepojas. Gribētos, lai varas partija vairāk sargātu Eiropas vērtības, nevis paniski no tām bēgtu, piemēram, iestājoties pret eiro (acīmredzot, lai veikli pievāktu sev noteiktu elektorāta daļu). Varbūt jautāsiet, kāpēc pilsētas galva nevarētu uzņemties saimnieka lomu. Tad atbildiet – ar ko atšķiras improvizēšana no patvaļas? Ar to, ka improvizēšana jāatbalsta visiem, bet lielas pilsētas gadījumā tas ir vienkārši neiespējami.Paliek neskaidrs, ko mēs vairāk vēlamies – patvaļīgu saimnieku vai arī akurātus, nediskriminējošus, demokrātiskus administratorus. ◆
