Māra Bolšteina un Velta Zjatkova izcīna zeltu Eiropas rogaininga čempionātā
Pirms dažām dienām izbridušas kilometru kilometrus pa Igaunijas purviem un mežiem, orientieristes Māra Bolšteina un Velta Zjatkova trešdienas rītā Jelgavā spriež, ka varētu vakarpusē paskriet «Magnēta» sacensībās Pierīgā, taču neesot, kas līdz turienei aizved.
Līdz Oravai Igaunijā, kuras apkaimē aizvadītās nedēļas nogalē norisinājās Eiropas čempionāts 24 stundu rogainingā, protams, arī bija prāvs autobrauciens, turklāt mašīna pie Siguldas saplīsusi. «Atstājām servisā un turpat iznomājām citu,» Māra stāsta, ka braukušas kopā ar vēl trim orientēšanās sporta veterāniem, kas startēja jaukto komandu konkurencē. Par jautājumu, vai ķibele jau pašā sākumā nevar atbaidīt sacensību veiksmi, abas kundzes pabrīnās un nosmaida: «Neesam māņticīgas. Ja ir mērķis, tad – līdz galam!».
Mērķis šoreiz bija Eiropas čempionāta zelts 65+ vecuma jeb ultraveterānu konkurencē, un tas arī sasniegts. Sacensībās ar 287 dalībniekiem no 16 valstīm gan jelgavniecēm tas būtu izdevies arī bez pārliekām pūlēm, jo savā grupā viņas izrādījušās vienīgās. «Bet tas taču nebūtu interesanti – tā vienkārši slinkot,» teic abas ultraizturīgās sportistes, kurām acīmredzot nav līdzinieču visā Eiropā. Tā arī viņas diennakts maršrutā pieveikušas 85 kilometrus un kontrolpunktos «ievākušas» tik daudz punktu, ka pietika arī bronzas medaļām jau kuplāk pārstāvētajā 55+ jeb superveterānu grupā.
Vai orientieristi rogainingam gatavojas līdzīgi kā skrējēji maratonam? «Mēs esam visu mūžu gatavojušās,» atkal nosmaida ņiprās veterānes un, vienai otru papildinot, uzskaita, kādas orientēšanās sacensības sezonā pieejamas ikkatrā no septiņām nedēļas dienām Latvijā.
– Uz Eiropas un pasaules čempionātu pjedestāla esat ne pirmo reizi, vai bijāt iepriekš iepazinušas maršrutus arī Igaunijā?
2008. gadā Karulas nacionālajā parkā notika pasaules čempionāts. Toreiz «nogrūdām» no pjedestāla augstākā pakāpiena austrālieti un amerikānieti, kas līdzīgi mums jau vairākus gadus startē kopīgā komandā. Šogad viņām par to nebūs jāraizējas, jo čempionāts notiks Dakotā, uz kurieni neaizbrauksim. Par maršrutu iepazīšanu – katrās sacensībās tas ir cits un pat vienā apvidū atšķirīgs, bet tieši tur arī slēpjas orientēšanās sporta pievilcība. Lielajos mačos var ierasties diennakti iepriekš un ierādīs kādu stūrīti, kur uz pāris stundām izpētīt, kā izskatās un kas sagaidāms, bet visu nav iespējams nojaust, kur nu vēl paredzēt.
– Kartē ezeri, mazliet meži, purvi – kādas bija šīs 24 stundas? Un vai tiešām bez apstājas?
Laiks jauks – debesīs pa kādam mākonītim, pa nelielai vēja pūsmiņai. Taču drīz vien atskārtām, ka lielāks pūtiens varbūt izdzenātu milzīgos knišļu barus, no kuriem nevarēja glābties. Pūtām līdzekli pret odiem, tie jau «saprot», un kādu laiku ir miers. Bet knišļi – tādus nebijām piedzīvojušas! Tiklīdz apstājāmies padzerties vai ko iekost, tā apsēda mākoņiem, un tā nu tiešām nācās pavadīt visu diennakti kustībā. Gājām cauri suņuburkšķu plantācijām, apkārt labības laukiem, pāri purva ciņiem. Ziedēja maijpuķītes, nekad nebijām redzējušas tādas vaivariņu audzes tīrkultūrā, pusnaktī ieelpojām naktsvijoļu smaržu. Kad ej tādus gabalus, kur ne māju, ne cilvēku, brīžam sāk likties, ka esam vienīgās visā Igaunijā…Ja arī pie kāda no kontrolpunktiem gadās sastapt citas komandas dalībniekus, tālākais maršruts parasti katram savs, un jaunākiem arī kājas ātrākas. Meklējot kartē norādīto ūdens vietu, atklājām, ka avotiņš izsusējis, bet turpat netālu sūcās zemes izfiltrēta purva ūdens tērcīte, no kuras arī padzērāmies un paņēmām ūdeni līdzi.
– Cik smaga mugursoma ir tādā diennakts «ceļojumā»?
Kādi trīs četri kilogrami. No tiem ap 800 gramu sver pieres lukturis ar akumulatoru, kas nepieciešams tumsā. Ēšanai – sportistiem domātās želejas tūbiņās, kāds salds batoniņš, šokolādīte, maizes gabaliņš. Vajadzīgs jau kaut kas tāds, kas ātri nonāk asinīs un dod spēku. No rīta iemaisījām šķīstošo kafiju aukstā ūdenī. Šoreiz gan tā «trīs vienā» nebija laba izvēle. Tad jau labāk iebiezinātā, ko var paņemt mutē un uzdzert ūdeni virsū.
– Kas nosaka kontrolpunktu meklēšanas secību, un kā veidojas rezultātam sakrātā summa?
Divas stundas pirms sacensībām iedod karti ar tajā iezīmētajiem kontrolpunktiem (šoreiz tie bija 98), vari pētīt un rēķināt, cik un kādā secībā ceri sasniegt, jo visi nav vienādā vērtībā. Skaidrs, ka nav, piemēram, vērts skriet trīs kilometrus pēc viena «divnieka», bet, ja, dodoties pēc vērtīgāka, tāds ir pa ceļam, tad var izmest līkumu un «paņemt». Pētot apvidu, skatāmies, kas ir mūsu spēkos. Peldamas upes skaidrs, ka neņemsim. Šoreiz gan pārsvarā bija sauss, ar viegli pārvaramiem grāvīšiem, bet naktī bridām purvā. Kājas nosala, šķita, ka tikko ledus izkusis. Ja maršrutu ieplāno tā, ka tas iet caur sacensību centru, tur var paēst un kaut ko pārģērbt, bet tas nav «ekonomiski» izdevīgi. Tā arī iztikām ar savām uzkodām un nepārautām kājām. Bija labi.
– Īsts «ultraveterānu» sīkstums. Vai tiešām arī Latvijā, kur orientēšanās sports vismaz interneta aptaujās atzīts par pašu populārāko, jums savā vecumā nav konkurentu?
Ir spēcīgas mūsu vecuma sportistes kā Latvijā, tā citur Eiropā, vienīgi uz 24 stundu sacensībām gan acīmredzot «neparakstās».
– Kā veicās sākumā pieminētajiem ceļabiedriem? Varbūt vēl kādi jelgavnieki piedalījās?
No mūsu kluba «Alnis» dažādās grupās bijām piecas komandas. Liene un Miervaldis Buši kopā ar Andri Tauvenu superveterānu jaukto komandu konkurencē, šķiet, bija septītie. Citās grupās piedalījās Arne Lūsis un Zintis Muižnieks-Brasavs, Zane Blumberga un Inga Segliņa, Ilva un Romāns Koškini. Trijniekā vairāk neviens neiekļuva, taču jāņem vērā, ka orientēšanās sportā gūtās emocijas ir līdzvērtīgas medaļām. ◆
