Koncertmeistaram, ansambļu un orķestru vadītājam Rūdolfam Šteinam šopavasar apritētu 80
Piecdesmito gadu beigās, komunistiskajam režīmam kļūstot liberālākam, kad no Sibīrijas atgriezās izsūtītie, vismaz no ārpuses mazliet pavērās «dzelzs priekškars» un attīstījās saimnieciskā dzīve, Latvijā plauka arī mākslinieciskā pašdarbība. Vai katrā rūpnīcā, lauku kopsaimniecībā bija kori, deju kolektīvi, orķestri, ansambļi, dramatiskie kolektīvi. Ballēs skanēja «dzīvā» mūzika. Pašdarbniekiem vajadzēja līderus – ansambļu vadītājus, diriģentus, režisorus. Par tādu Jelgavā kļuva arī mūziķis Rūdolfs Šteins. Kaut jau vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa nav mūsu vidū, Rūdolfa Šteina vārds daudziem vecajiem jelgavniekiem uzjundī skaistākās jaunības atmiņas. Šopavasar, kad mūziķim apritētu 80, 25. aprīlī pulksten 19 Jelgavas kultūras namā notiks Latviešu biedrības rosināts atceres sarīkojums un koncerts.
Nedziedāja svešu dziesmu
Padomju laikā «Likteņdzirnas», «Zilo lakatiņu», kā arī citus šlāgerus, kas bija skanējuši Latvijas valsts un vācu laikā, dziedāt varēja vien mājas ballītēs vai starp savējiem ekskursijas autobusā. Koncertu programmās tikai ļoti ierobežoti drīkstēja iekļaut ārzemju mūziku, kas, par spīti traucējumiem, bija saklausāma Rietumu radiostacijās. Atlika dziedāt tautas dziesmas, klasisko operu ārijas vai krievu padomju autoru gabalus, kas koncertos pa daļai bija obligāti, taču publikai negāja pie sirds. Tādā situācijā piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā latviešiem radās komponisti, izpildītāji, kas centās izteikt tautas ilgas pēc sentimentālām, liriskām dziesmām. Rūdolfa Šteina artava šajā žanrā ir ap trīsdesmit oriģināldziesmu, kā arī tikpat daudz tautas dziesmu apdaru.
Instruments īstajās rokās
Vēl aizvien Līvbērzes pagasta Vārpas ciemā dažus simtus metrus no panīkušā Jelgavas lidlauka atrodas Rūdolfa Šteina dzimtās mājas «Šteini». Nepilnas stundas gājienā līdz pilsētai un tomēr laukos, kur starp cilvēkiem valda lielāka sirsnība un kur mazais Rūdis brīvi, uzraušoties uz salmu kaudzes, esot dziedājis. Pamanot zēna muzikālās dotības, piecu gadu dzimšanas dienā Rūdolfa mazās māsiņas Silvijas krusttēvs Jānis Pāge viņam uzdāvināja vijoli. Kara gados tās dāvinātājs, kas Latvijas laikā bija aizsargs, ar ģimeni emigrēja. Ar šo vijoli Rūdolfs sāka mācīties Jelgavas Mūzikas skolas bērnu skolā, kas atjaunoja darbu jau 1945. gada rudenī, kad liela daļa pilsētas vēl bija drupās. Bērnu skolā Rūdolfs apguva gan vijoli, gan klarneti, gan akordeonu. Sekoja obligātais karadienests. Puisim veicās nokļūt tādā armijas daļā, kur novērtēja viņa muzikālās dotības. Atgriezies mājās, viņš sāka strādāt par koncertmeistaru Jelgavas kultūras namā Irīnas Knohas bērnu baletstudijā un pilsētas rūpkombināta tautas deju kolektīvā. Uzņēmumā kurpes šuva Rūdolfa nākamā dzīvesdraudzene Līvija Kraslovska. Arī viņa dejoja. Bet tad līdz jaunajam koncertmeistaram nonāca ziņa, ka Līvija ne tikai dejo, bet arī dzied. Viņš palūdza meiteni atklāt savu balsi. 1958. gadā abi apprecējās.
Sēdēja pie klavierēm, uzpīpēja
Tolaik pilsētas kultūras nams, ko vadīja izcilais horeogrāfs Vilis Ozols, vēl atradās bijušajā Hercoga Pētera ģimnāzijas sporta zālē, kas bija saglabājusies kara nopostītajā pilsētā (mūsdienās tur atrodas Jelgavas muzeja fondu glabātava). Radās ideja no kultūras nama deju orķestra, kurš tikai spēlēja ballēs, izveidot koncertējošu estrādes ansambli. Tajā pie bungām sēdās keramiķis Egons Šmēdiņš, akordeonu spēlēja vēlākais Jelgavas Mašīnbūves rūpnīcas bigbenda «Gamma» vadītājs Jānis Romanovskis (šo orķestri izveidoja un sākumā vadīja Rūdolfs Šteins), kontrabasu – Roberts Vītiņš. Ansamblī piedalījās arī Jelgavas Mūzikas vidusskolas puiši – trompetists Leons Amoliņš (kas vēlāk kļuva par Nacionālās operas galveno diriģentu), saksofonists, vēlākais Rīgas Kultūras koledžas pasniedzējs Māris Grūtups un Jānis Lejiņš, kurš vēlāk Jelgavas kultūras namā izveidoja septiņdesmitajos gados pazīstamo ansambli «Salve». Ansamblī iekļāvās arī vīru vokālais kvartets, kurā dziedāja pats kultūras nama direktors Vilis Ozols un viņa vietnieks Ulrihs Lakstiņš, universālveikala direktors Fricis Liepājnieks, kā arī šoferis Harijs Zaķis. Solistes bija Rūdolfa Šteina jaunā sieviņa Līvija un Veronika Rozentāle. Savukārt laikraksta «Darba Uzvara» žurnālists Guntis Krūmiņš uzstājās kā konferansjē. Tapa trīs koncertprogrammas. Līvija Šteina atceras, ka ar tām, «pelnot kultūras namam naudiņu», izbraukāti vai visi Latvijas lielākie kultūras nami. Skatītāju zāles bija pilnas. Par programmu «naglām» kļuva Rūdolfa Šteina liriskās dziesmas «Rudens lapas», «Un atkal tu man pretī nāc» un citas. «Rūdis jau rakstīja sev, pašu ansamblim. Sēdēja pie klavierēm, uzpīpēja. Un uz nelielām lapiņām kaut ko uzmeta,» raksturojot atmosfēru mēģinājumos, 2004. gadā atminējās Guntis Krūmiņš. Viņš bija pārliecināts, ka Rūdolfa Šteina dziesmas varētu sekmīgi konkurēt arī mūsdienu šlāgeraptaujās. Jāpiebilst, ka Raimonds Pauls ar savu pirmo hitu «Mežrozīte» Latviju apbūra gadus astoņus vēlāk.
«Zemgalei» skan joprojām
1960. gadā Rūdolfs Šteins atgriezās Jelgavas Mūzikas skolā, kur tika izveidota neklātienes vidusskolas nodaļa, kas, kā stāsta agrākā diriģente un pedagoģe Ārija Melngaile, bija domāta mūziķiem, kuri strādāja savā jomā, bet kuriem nebija diploma. «Rūdolfs Šteins bija ļoti cītīgs un pie Gunāra Jaunslavieša ieguva ļoti labas zināšanas mūzikas teorijā un arī kompozīcijā,» atceras Ārija Melngaile. Vēlāk Rūdolfs Šteins studēja arī konservatorijā pie Edgara Račevska, taču, horeogrāfa Ulda Žagatas pierunāts, iesaistījās deju kolektīvā «Dancis» un augstskolu nepabeidza.
Sešdesmito gadu sākumā viņš pievienojās Viļa Ozola vadītajam Jelgavas kultūras nama deju kolektīvam. Tam, kā atceras Līvija Šteina, abi kopīgi izdomāja nosaukumu «Jaunība». Rūdolfs Šteins tajā vadīja vokālo ansambli un kapelu. Viens no dziedātājiem Ervīns Kaļass spriež, ka Rūdolfa Šteina devums Jelgavai ir nepiedodami aizmirsts. No daudzajiem «Jaunības» koncertiem viņam palikusi atmiņā kolektīva vadītāju rosinātā interese par pilsētām, ko viņi apmeklējuši. «Tā mēs guvām iespaidus, kas patiešām notiek Latvijā,» atceras Ervīns Kaļass. Viņš piebilst, ka kora «Zemgale» repertuārā vēl tagad ir viena no Rūdolfa Šteina pēdējām, astoņdesmito gadu sākumā sarakstītajām, dziesmām «Zemgalei», kas ir himniska un optimistiska. Tās vārdu autors – Leons Ozols, kurš savulaik strādāja par tulku laikrakstā «Darba Uzvara».
Līdz pēdējam uz skatuves
Savā pēdējā dzīves dienā Rūdolfs Šteins strādāja deju kolektīva «Diždancis» mēģinājumā Jelgavas rajona kultūras namā. Kaut arī mocījušas sāpes krūtīs, viņš turpinājis darbu. Līvija Šteina atceras, ka pusotru gadu pirms aiziešanas vīrs bija liktenīgi kritis, palīdzot nest krēslus jaunuzceltajā kultūras namā. Kritienā bija traumētas plaušas, kas, kā atceras Līvija, diemžēl netika savlaicīgi atklāts.
Jelgavas Latviešu biedrības pārstāve agrākā «Jaunības» dziedātāja Vija Zelmene stāsta, ka Rūdolfa Šteina piemiņas sarīkojuma un koncerta rīkošana rit ļoti viegli, jo visi uzrunātie ir atsaucīgi. Par muzikālo pusi gādā klarnetists un komponists Alvils Altmanis, horeogrāfs ir Viļa Ozola dēls Uldis. Pasākumā rīkošanā iesaistījušies mūziķi Edgars Ansonskis, Ingus Leilands, kā arī citi Jelgavas kultūras darbinieki. Starp pasākuma dalībniekiem būs arī Agijas Pizikas bērnu ansamblis «Rotiņa», kurā dzied Rūdolfa Šteina mazmeita Rūta. ◆
