Sveiki! Tik ļoti daudzi spēcīgā dzimuma pārstāvji baidās no obligātā militārā dienesta. Tiek izmantotas dažādas iespējas no tā izvairīties – iegūt maģistra grādu, bēguļot, dabūt izziņu, ka esi garā vājš un slims, «iegādāties» pāris bērnu utt.
Sveiki!
Tik ļoti daudzi spēcīgā dzimuma pārstāvji baidās no obligātā militārā dienesta. Tiek izmantotas dažādas iespējas no tā izvairīties – iegūt maģistra grādu, bēguļot, dabūt izziņu, ka esi garā vājš un slims, «iegādāties» pāris bērnu utt.
Pēdējā laikā studentiem aizvien populārāka kļūst iespēja iziet divu gadu militāro apmācību Zemessardzes studentu bataljonā. Izrādās, šī doma saistoša liekas ne tikai puišiem, bet arī meitenēm. Cilvēku attieksme, ieraugot daiļā dzimuma pārstāvi formastērpā ar šauteni rokās, ir ļoti dažāda. Puišiem ļoti bieži – noraidoša.
Un tomēr – vai meitene militārā formā ir sliktāka par to, kura nākotnei izvēlējusies modeles karjeru?
Zane
***
Agrita Kornejanova studē LLU Ekonomikas fakultātes maģistrantūrā un paralēli arī Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, kur viņa apgūst rezerves virsnieku kursu. Savu nākotni viņa cer saistīt tieši ar militāro izglītību. Bet viss sākās ar Zemessardzes studentu bataljonu…
Man nebija nekādu priekšzināšanu
Sākumā vēlējos mācīties Latvijas Policijas akadēmijā, bet, kā jau daudzas meitenes, nobijos, ka nevarēšu izturēt fiziskās sagatavotības testus. Un sāku studijas LLU Ekonomikas fakultātē. Piedāvājumu iestāties Zemessardzes studentu bataljonā dzirdēju jau pirmajā kursā, bet, lai arī tas man likās vilinoši, nesaņēmos un neaizgāju pieteikties. Pēc gada, kad atkal izsludināja jauniņo uzņemšanu, saņēmu visu dūšu, «pielauzu» vēl vienu meiteni un abas gājām pieteikties. Mums paveicās, jo rotas komandieris bija ļoti atsaucīgs un mūs uzņēma, kaut arī bijām nokavējušas pēdējos pieteikšanās termiņus.
Jāatzīst, ka sākumā bija diezgan grūti izprast visas lietas, ko mācīja lekcijās. Pieņemu, ka puišiem iepriekš ir bijusi kāda saistība ar ieročiem, tādēļ viņi to apguva vieglāk. Man nebija pilnīgi nekādas iepriekšējas sagatavotības. Bet tas netraucēja ar laiku visu iemācīties ne sliktāk kā puišiem.
Neilgi pēc mācību sākuma mums bija jādod zvērests. Atceros, ka toreiz bija tāda ļoti patriotiska izjūta… Es jutos piederīga zemessargu pulkam.
Ar ko gan esmu sliktāka par puišiem?
Mūsu grupā pirmajā apmācību gadā bijām divas meitenes starp padsmit puišiem. Viņi mūs uzņēma diezgan labvēlīgi, jo daudzi bija jau iepriekš pazīstami – kursa vai grupas biedri. Daži bija īpaši atsaucīgi un palīdzēja apgūt to, ko nemācējām.
Atceros, kā pirmoreiz gāju uz konsultāciju par pieteikšanos zemessardzē. Iznāca tā, ka man pie vada komandiera bija jādodas tad, kad viņš mācīja otrā mācību gada kareivjus. Ieraudzījuši meiteni, kas gatavojas iestāties zemessardzē, viņi neskopojās ar indīgām replikām. Protams, tas bija ļoti nepatīkami, bet pēc šā starpgadījuma manai interesei par militāro apmācību klāt nāca arī kārtīga spītības deva: «Ar ko gan es esmu sliktāka par viņiem?!»
Meitenēm atlaides nebija
Lai labāk apgūtu zināšanas un iemaņas, kopā ar otru «cīņu biedreni» brīvprātīgi pieteicāmies papildu mācībām un braucieniem, kuros nebija obligāti jāpiedalās.
Meitenēm atlaides nedeva. Mums bija jādara viss tas pats, kas puišiem, bet, ja kaut kas netika izpildīts, tad mūs no soda neatbrīvoja. Varbūt vienīgi tas bija nedaudz maigāks.
Pēc lekcijām un praktiskajām mācībām poligonā vasarā bija paredzēta trīs nedēļu nometne. Tai ļoti gatavojos, un man tā likās ļoti aizraujošs pasākums. Bija arī uztraukums.
Nometnē mani salika kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem – tur bija savākušies studenti no visas Latvijas. Mūsu vadā no 32 cilvēkiem trīs bijām meitenes. Gulējām atsevišķā teltī, un arī dušas vieta mums bija sasista no dēļiem un plēvēm atsevišķi no puišiem.
Pirmie neizturēja puiši
Pirmā gada nometne nelikās grūta. Varbūt tāpēc, ka bija labs vada komandieris, varbūt tāpēc, ka biju gatavojusies uz kaut ko daudz nopietnāku un trakāku. Katru rītu cēlāmies pulksten sešos uz rīta rosmi, tam sekoja rīta tualetes laiks un brokastis. Pēc tam apguvām teorētiskās zināšanas, ko vēlāk izmēģinājām praktiskajās mācībās. Par ēšanu nevarēja sūdzēties. Apnikušas bija vienīgi mūžīgās putras, ko bagātīgi pārlēja ar treknu mērci. Kartupeļus redzējām reti. Svētku reizēs vai arī tad, kad brauca kāda svarīgāka persona, mums piešķīra arī pa cepumam vai šokolādes gabaliņam. Vienpadsmitos vakarā un ne minūti vēlāk bija noteikts naktsmiers.
Ir tāda kategorija meiteņu, kas zemessargos iestājas puišu dēļ. Jāatzīst, ka šī nav tā pateicīgākā vieta, kur atrast savu otro pusīti. Ne jau tādēļ, ka tur trūktu vīriešu… Vienkārši neesmu pārliecināta, vai vīrieša dēļ ir vērts sevi mocīt fiziski un arī emocionāli.
Pirmie nometni neizturēja un no tās aizgāja puiši. Iespējams, tādēļ, ka viņiem bija priekšstats, ka viss būs daudz vieglāk, bet meitenes vasaras nometnei gatavojās daudz nopietnāk. Viņām tika stāstīts, ka tas nav prāta darbs, jo tur būs ļoti grūti.
Lai arī visiem uzdevumi bija vienādi, puiši meitenēm neuzticēja atbildīgus pienākumus. Piemēram, pirmajā gadā mani tādēļ, ka biju meitene, nekad nesūtīja izlūkos. Čaļi sevi uzskatīja par galvastiesu pārākiem. Taču, ja kaut ko nezināja, pēc padoma nāca tieši pie mums. Bija patīkami, ka kaut kur dziļi sirdī viņi saprata, ka meiteņu viedoklis ir noderīgs.
