Pētera un Baibas Eisānu draudzība auga lēnām no pusaudžu gadiem, bet nesteidzoties viņi, izzinot, ko grib paši un ko vēlas otrs, ļāva draudzībai pāraugt mīlestībā.
Pētera un Baibas Eisānu draudzība auga lēnām no pusaudžu gadiem, bet nesteidzoties viņi, izzinot, ko grib paši un ko vēlas otrs, ļāva draudzībai pāraugt mīlestībā.
No 16 gadu vecuma Pēteris bija lūdzis Dievu, lai dod viņam sievu. Nē, vēlāk pārliecinājās, ka vienkārši kaut kādu gan ne – labu sievu. Laikam ejot un pieņemoties prātā, Pēteris secināja, ka vispirms viņam būtu jābūt labam vīram. Hm, vērtēja, domāja, un vēlāk radās priekšstats, kādu sievu viņš īsti gribētu.
Un tas notika pavasarī… «Es paskatījos Baibai acīs, … un man sirds iekrita vēderā,» ar smaidu atceras Pēteris. Tad sekoja kopīgs brauciens ar draudzes jauniešiem uz Zviedriju. Draudzība turpinājās apmēram gadu. Tās bija tikšanās, sarunas, reizēm vienkārši pietika pasēdēt un paklusēt. Bet pēc četrpadsmit mēnešiem Pēteris juta, ka draudzība bija it kā sevi izsmēlusi.
«Abi bijām jauni un egoistiski. Sapratu, ka sava egoisma dēļ neesmu gatavs Baibas dēļ uzņemties kādu upuri, un nolēmu, ka paliksim tikai draugi,» stāsta Pēteris.
Tad Pēterim radās iespēja mācīties Amerikā, un viņš aizveda Baibu uz Jūrmalu, lai paziņotu viņai par saviem plāniem: «Es braucu prom, un tu vari būt brīva…» Baiba to uztvēra it kā mierīgi. Kaut sirds lūza, viņa piespieda sevi domāt, ka tas vēl nav pasaules gals.
Divus gadus Pēteris mācījās, pēc tam vēl gadu darbojās draudzē (Amerikā), kura bija liela, un, kā pats smej, arī daudz smuku meiteņu tur bija, tomēr neviena tā arī īsti neiepatikās. Abi ar Baibu sūtīja viens otram draudzīgas vēstules, bet pēc trim gadiem Pēteris ar teoloģijas maģistra diplomu kabatā atgriezās Latvijā.
Šad tad viņi atkal turpināja satikties, un šodien abi par to pasmaida: «Mēs viens otru «iztaustījām», lai varētu spriest, kas pa šo laiku mainījies.»
Izrādījās, viņiem aizvien vairāk bija, par ko runāt, līdz ar to radās jauns, nu jau pavisam citāds draudzības posms viņu dzīvē, kas ļoti atšķīrās no pirmā – jaunības emocionālās draudzības. Bija zudis bērnišķīgais egoisms, «es» un «man». Izdevās pieņemt vienam otru, kādi viņi bija patiesībā.
Pa visiem šiem gadiem Pēteris Baibai nebija pateicis «es tevi mīlu», jo tas uzliek atbildību. Viņš uzskata, ja šos vārdus saka, tad tas jau ir kā solījums. Tātad, ja neesi gatavs otru precēt, tad tu arī neesi tiesīgs to teikt.
«Tie nav tukši vārdi, tas ir kas svēts, ar ko nedrīkst jokot. Tā es biju audzināts. Ja saka «es tevi mīlu», tad jāapzinās, ka jebkādos apstākļos mīlēšu visu mūžu, bet visus šos gadus tam nebiju gatavs,» apgalvo Pēteris.
Arī Baiba nesteidzās, kā pati saka: «Es neuzprasījos, bet pacietīgi gaidīju, kas būs tālāk. Zināju, ja mēģināšu ko uzspiest, tad iespējama pilnīgi pretēja reakcija.»
Kaut arī gads pēc gada gāja un gaidīt nebija viegli, tomēr viņi nesteidzās, kaut arī bija jau pārkāpuši tā saucamo vecmeitas un vecpuiša gadu robežu.
Tikai ar laiku viņi saprata, kā mainījušies paši, kā mainījušas domas, izjūtas un vērtības. Galvenais bija neko nesasteigt, jo abi apzinājās, cik svarīgi ir nekļūdīties. Turpinājās vienam otra iepazīšana, un draudzība kļuva aizvien ciešāka, līdz beidzot Pēteris bija izlēmis Baibu bildināt. Viņš bija gatavs.
Tomēr, lai kā arī Baiba bija sapņojusi un gaidījusi šādu brīdi, tas viņai bija pārsteigums. Pēterim pietika izdomas, lai tas notiktu neparasti – tā, lai paliktu atmiņā uz visu mūžu.
Pēteris uzaicināja Baibu it kā vienkārši uz koncertu Rīgā Pētera baznīcā, bet pats bija sarūpējis daudz sveču, kuras izdevīgā brīdī bija nogādājis baznīcas tornī. Ar liftnieku viņš jau bija sarunājis īstajā brīdī tās iedegt.
Pēc koncerta Pēteris piedāvāja Baibai it kā pie viena uzbraukt tornī apskatīt Rīgu no augšas. Tad atvērās torņa durvis, aiz kurām – degošas sveces… Baibai šoks. Tad bildinājums… Un arī gredzens nebija aizmirsts… Un arī laulības notika tajā pašā Pētera baznīcā.
Šodien Pēteris saka: «Lai nonāktu līdz apziņai, ka esi gatavs otram teikt: «Es tevi mīlu», līdz ar to būt gatavs iet pie altāra, būtu vajadzīgs vismaz kā minimums gads, jo īsākā laika sprīdī vienam otru iepazīt ir ļoti grūti. Tas ir riskanti. Taču nebūtu obligāti jāgaida tikpat ilgi kā mēs.»
