Mēdz teikt, ka nevajagot aiztikt lapseņu pūzni, jo varot sadzelt. Esmu atļāvies aizskart partiju «Latvijas ceļš».
Mēdz teikt, ka nevajagot aiztikt lapseņu pūzni, jo varot sadzelt. Esmu atļāvies aizskart partiju «Latvijas ceļš» («LC»). Laikam vārīgā vietā, ja tieku dzelts.
Pieļauju, ka «LC» vadītājiem, vadītājiņiem, varbūt arī ierindas biedriem ir bezjēdzīgi skaidrot «LC» būtību un pierādīt tā negatīvo ietekmi uz mūsu valsti. Ar tiem ir tā kā tai dziesmā: «Lai ar kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri.»
Tāpēc es vairāk vēršos pie pārējās auditorijas, pie cilvēkiem, kas savu dvēseli nav vēl pilnībā pārdevuši «LC».
Cilvēka attieksme pret «LC» lielā mērā ir atkarīga no tā attieksmes pret šo valsti un latviešu tautu. «LC» ir galvenais pašreizējās otrās Latvijas Republikas veidotājs un ir radījis to pēc sava ģīmja un līdzības.
Padomju laikā tiku sapņojis par neatkarīgu Latviju, bet tādu es to iedomājies nebiju. Mūsdienu Latvijā vispārpieņemts, ka par lieliem kaitējumiem, ļaunprātībām un noziegumiem nav jāatbild. Valda princips, ka mazos zagļus liek cietumā, bet lielos ceļ par «senatoriem». Tas attiecas arī uz politiku. «LC», kas šo putru ievārījis, nekādi negrib uzņemties politisko atbildību par to. Tas, protams, nenozīmē, ka tā nebūtu jāuzņemas arī citiem politiskajiem spēkiem. Tomēr mazākā mērā.
Minēšu dažas «LC» politikas iezīmes vai saknes, kas mūsu valsti virza varbūt pat uz bojāeju.
Pirmkārt, Latvijas vēstures ignorance. «Ceļiniekiem» nav svarīgs Latvijas okupācijas fakts un tās sekas. Nav arī nekas dzirdēts, ka «LC» būtu iestājies par Latvijas vēstures mācīšanu skolās (kā atsevišķu priekšmetu).
Otrkārt, patriotisma, valstiskas pašcieņas un pašlepnuma trūkums. Par to liecina mūžīgā piekāpšanās, taisnošanās, zemošanās un laipošana Krievijas, Rietumu, galu galā jebkura priekšā. Piemērus tam var minēt bez gala: Pilsonības likums, Valodu likums, Latvijas līgums ar Krieviju utt. Un visās šajās piekāpšanās pirmo vijoli spēlē «LC».
Treškārt, vienaldzība pret latviešu valodu un latvisku Latviju. Neesmu «LC» leksikā dzirdējis tādu terminu kā latviska Latvija. Gribu «Latvijas ceļam» atgādināt: kad notika referendums par Pilsonības likuma grozījumiem, «LC» pārstāvji bija tie, kuri atbalstīja šā likuma liberalizāciju. Viņi teicās parādīt stingrību, pieņemot Valodu likumu un tādējādi novēršot eventuālā Pilsonības likuma negatīvās sekas. Tagad, kad Valodu likums jāpieņem, tas, protams, ir aizmirsts.
Ceturtkārt, attieksme pret valsts drošību. Kaut gan kāda runa par to var būt, ja pati šīs valsts pastāvēšana neizraisa sevišķu ieinteresētību. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka «ceļam» (A.Panteļejevs) nav pretenziju pret to, ka Latvijas drošība tiek uzticēta bijušajiem VDK darbiniekiem.
Piektkārt, «grāvja» politika valsts ārpolitikā.Līdzīgi kā agrāk daudzi tagadējie «LC» biedri piekrita Latvijas iekļaušanai PSRS sastāvā, tā tagad tie iestājas par Latviju Eiropas Savienībā. Taču mēs rūgti maldāmies, ja uzskatām ES par panaceju visām mūsu nelaimēm. Šodienas ES vismazāk interesē Latvijas problēmas, bet gan pašu un arī varbūt Krievijas problēmas.
R.Madžuļa kungs «Zemgales Ziņu» 8. septembra numurā par lielu sasniegumu uzskata Latvijas – Krievijas līguma noslēgšanu. Es gan tā nedomāju. Karaspēks būtu izvests agri vai vēlu, bet noslēgt līgumu ar Latvijai tik pazemojošiem noteikumiem ir noziegums. Šā līguma noziedzība izpaužas apstāklī, ka okupācijas armijas izvešana (tāpat kā daudz kas cits šajā valstī) notika ačgārni. Visi, kam vajadzēja doties prom, vēl tagad nav aizbraukuši, bet kara tehnika un bruņojums, kas bija jāatstāj Latvijai (1940. gadā mums atņemtā vietā), tika līdz pēdējam izvākta. Turklāt no Latvijas obligāti vajadzēja izvest pensionētos krievu militāristus. Bet kas to deva! Un ar šādu līgumu Madžuļa kungs lielās!
Viņš atceras, ka I.Godmanis savā laikā esot pieprasījis ārlietu ministra J.Jurkāna demisiju. Es savukārt atminos, cik ilgi un negribīgi viņš to darīja. Ar ko tad «ceļinieku» politika atšķiras no «jurkāniešu» politikas? To, ko pirmie dara slēpti, to pēdējie – atklāti. Es vēl atceros I.Godmaņa lielāko «sasniegumu» – Latvijas pārvēršanu par lielu melno un krāsaino metālu eksportētājvalsti.
Runājot par Pilsonības likuma ietekmi, Madžuļa kungs atbilstoši «LC» burtam un garam vai nu apzināti grib iežūžot latviešu modrību, vai arī kā strauss vēlas izlikties neredzam tā iespējamās sekas. Domāju, ka nevar būt ne runas par lietas būtības neizprašanu. Nav svarīgi, vai es vērtēju latviešus augstu, vai zemu, bet fakts ir tāds, ka latvieši ir gan absolūti, gan relatīvi politiski sašķelti (vairāk nekā 40 partiju). «LC» acīmredzot neuztrauc tas, ka, realizējot dzīvē Pilsonības likumu, politiskā vara perspektīvā var nonākt nelatviešu rokās. Varu vēl piebilst, ka Pilsonības likumā uzņemšanai pilsonībā ir ierobežojumi, kas faktiski nedarbojas, bet ir iestrādāti tikai acu aizmālēšanai. Tāpat, piešķirot pilsonību, faktiski tiek ignorēta jaunpilsoņu lojalitāte pret šo valsti. LR pilsoņi T.Ždanoka, S.Dīmanis un daudzi citi ir tā liecinieki. Un nelolojiet ilūzijas, ka viņi netieksies pēc Latvijas pilsonības. Šodien pakļaut Latviju ar atklātas okupācijas palīdzību būtu diezgan riskanti. Nav taču 1940. gads. Bet kāpēc neizcirst logu uz Eiropu «likumīgi un demokrātiski»?! Ne velti Latviju Krievija uzskata par savu ietekmes zonu un tuvējām ārzemēm. Vai «LC» to nesaprot? Saprot ļoti labi, bet kāpēc savā politikā to ignorē, par to, lasītāj un vēlētāj, spried pats.
