Diska «Ja man saule roku dotu» prezentācijas koncerts 3. novembrī Jelgavas Kultūras namā.
Raimonds Pauls ar Jelgavas 4. vidusskolu vistiešākajā veidā sadarbojies jau 2009. gada pavasarī, kad Maestro piedalījās labdarības koncertā pilsētasas kultūras namā, lai palīdzētu «Spīgo» meitenēm un diriģentei Līgai Celmai–Kursietei tikt uz pasaules koru meistarsacīkstēm Dienvidkorejā. Brauciens dažādu globāla mēroga dabas kataklizmu dēļ gan neizdevās tā, kā iecerēts, bet labi aizsāktā sadarbība ar Maestro turpinājās.
– Šķiet, tas bija 2013. gadā, kad Jelgavas 4. vidusskolas pārpildītajā zālē izskanēja koncerts «Mēs Maestro mūzikā».
Ar to mūsu skola ievadīja plašo un daudzpusīgo pasākumu virkni, veltītu 35 gadu jubilejai, kopš skolā tika aizsākta mūzikas novirziena programma. Ne jau tikai «Spīgo» muzicēja koncertā, piedalījās arī citi 4. vidusskolas mūzikas novirziena kolektīvi – meiteņu kori «Spīgo studija», «Spīgmeitiņas», zēnu koris «Spīguņi», 1.–2. klašu audzēkņu kori, vīru ansamblis, pūtēju orķestris «Rota», individuālie izpildītāji un orķestra grupa. Un, protams, koncerta «nagla» – Maestro, jo viss koncerts bija veltīts tikai un vienīgi Raimonda Paula mūzikai.Tad mēs – koris «Spīgo» – arī pirmo reizi iemācījāmies un nodziedājām četras no tā saucamajām upju dziesmām.
– Par šīm upju dziesmām dzirdēts kāds īpašs stāsts.
Tie bija 2010. gada skolēnu dziesmu svētki, kad vairāki komponisti, tajā skaitā arī es, tika aicināti rakstīt dziesmas par Latvijas upēm ar Ineses Zanderes vārdiem. Es sacerēju kompozīciju «Lielupe». Pauls toreiz uzrakstīja dziesmu «Daugava», bet viņam tik ļoti iepatikās arī pārējie Ineses Zanderes teksti, ka vēlāk tapa Maestro veltījumi arī citām upēm, tiesa, jauktajam korim. Lai tās varētu izpildīt mūsu «Spīgo», tapa mana tēva (un Jelgavas 4. vidusskolas direktora – red.) Agra Celma pārlikumi meiteņu balsīm.
Četras no šīm dziesmām – «Lielupe», «Venta», «Salaca» un «Gauja» – mūsu kora priekšnesumā izskanēja arī jau pieminētajā 2013. gada koncertā «Mēs Maestro mūzikā». Sanāca labi. Izpildot šos skaņdarbus, sapratām, ka tie ir ieraksta vērti. Pirmo dziesmu albumam iemūžinājām jau 2014. gadā pirms Pasaules koru olimpiādes. Gan mums, gan Paulam gribējās šādi atskaņot visu ciklu. Lai gan darbs nebija no vieglajiem, arī pārlikumi prasīja savu tiesu, iemācījāmies visas dziesmas.
Tādā veidā arī ierakstījām disku «Ja man saule roku dotu» – mūsu «Spīgo» un Maestro pie klavierēm. Un patīkamākais, ka tas iznāk vēl šajā – Paula 80 gadu jubilejas gadā.
– Uz koncerta afišām rakstīts – Raimonda Paula mūzika ar Ineses Zanderes un Jāņa Petera vārdiem.
Koncerta variantam ar šīm upju dziesmām vien būtu «par īsu», tāpēc nospriedām, ka pirmajā daļā atskaņosim «Dziesmas par Latvijas upēm» (tāds ir R.Paula un I.Zanderes cikla pirmējais nosaukums, vēl jauktajam korim – red.), kam pievienosim divas dziesmas no «Saules dziesmu» cikla, arī ar Inese Zanderes vārdiem. Bet koncerta otro daļu nolēmām veidot, pamatojoties uz teātra dziesmām, un šajā jomā gandrīz vai nepārspēts tekstu autors mūsu zemītē ir Jānis Peters.
– Teātra mūzika Paulam ir ļoti dažāda, no komiskas līdz dramatiskai un pat traģiskai. Kas pašai tuvāk pie sirds?
Man pašai ļoti gribējās atskaņot mūziku no «Māsas Kerijas», tas man tāds bērnības muzikālās iedvesmas avots. Kaut vai skaistā vinila plate ar brūno vāku un tad tās asaras, un pati mūzika ar ne mazāk smeldzīgo stāstu.
Tad pavisam kaut kas pretējs – kas faktiski radās, atzīšos, tāpēc, ka mūsu skolas orķestrim «Rota» jau bija gatavs jautrs popūrijs ar «Draudzes bazāra» mūziku. Jā, tas pats Ādolfs Alunāns, bet dziesmu tekstus savulaik tik populārajai izrādei sacerējis Jānis Peters.Un tad – Ance Krauze un «Kabīrijas naktis». Ja jāsaka pilnīgi atklāti, nemaz lāgā neatceros, kā nonācām līdz šim iestudējumam.
– Kādas ir tavas sajūtas pirms koncerta – lai gan kora priekšā nestāsies pirmo reizi, esi taču bijusi arī virsdiriģentes godā?
Koncerts no koncerta tomēr atšķiras, un tieši šo, 3. novembrī paredzēto, un to pašu pirmo, kad Pauls 2009. gadā piekrita mums palīdzēt labdarības koncertam braucienam uz Korejas koru olimpiādi, uzskatu par pašiem galvenajiem un svarīgākajiem. Šis būs viens no nozīmīgākajiem koncertiem, kāds mums ir bijis. Muzicēt ar Maestro ir liels gods un atbildība – viņš kā burvis pieskaras klavierēm, un viss notiek, bet mēs, pieskaņojoties viņam, ieguldām lielu darbu. Viņa mūzika tikai pirmajā acu uzmetienā šķiet vienkārša, īstenībā skaistas melodijas nemaz nenozīmē atvieglotu pieeju mūzikai.
– Jums taču bijušas arī sarežģītas programmas, «Spīgo» ar nepacietību gaidījis rezultātu paziņošanas mirkli gan Vispārējos, gan Skolu jaunatnes dziesmu svētkos, par zaudējumu dažkārt jau ticis uzskatīts fakts, ka esat izcīnījušas «tikai pirmo» vietu, nevis «Grand Prix», un te – koncerts, kura vienu daļu var uzskatīt pat par ne pārāk nopietnu?
Tas ir kā sprints un maratons, mēs tomēr vairāk esam specializējušies maratonam.
Tas, ka mēs visu koncertu veltām Maestro, ir kas īpašs. Jūtu, ka ne tikai man, bet visām kora meitenēm, un noteikti nedrīkst nepieminēt ne diriģentes Lienu Celmu un Artu Jurgenovsku, ne koncerta režisori Elizabeti Pavlovsku. Un, protams, direktoru Agri Celmu, kurš ieguldījis milzīgu darbu jau upju dziesmu pārlikumos vien. Galu galā bez viņa nebūtu ne šīs skolas ar muzikālo novirzienu, ne orķestra «Rota» ar savu teātra dziesmu popūriju koncerta otrajā daļā. Pasākumu vadīs Latvijas Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris. Kora dziedājumu paspilgtinās romantiski skatuves tērpi un kustību horeogrāfija.
– Vai tev pašai iznāca mācīties Jelgavas 4. vidusskolā?
Protams! (korespondentam iznāca pamatīgs misēklis, piemirstot, ka muzikālo novirzienu skolā nodibināja Līgas vecāki, un kur tad citur lai viņa būtu spērusi pirmos soļus mūzikā – red.) Es pat neesmu pirmais izlaidums, sistēma jau bija iestrādājusies. Un no mūsu skolas nākuši ne tikai labi mūziķi, varu minēt kaut vai savu skolasbiedru Kārli Vērdiņu. Ar viņu tapis gan priekšnesums žetonu vakaram skolā, gan komponistes L.Celmas-Kursietes un dzejnieka Kārļa Vērdiņa opuss «Mītavas teika» kopkorim un simfoniskajam orķestrim.
– Bet tavi dēli?
Jā, arī es sāku par to uztraukties, apzinoties, ka vecākajam, Rūdolfam, ir jau seši gadi. Tā kā kopā ar vīru (kinorežisoru Jāni Kursieti – red.) nu jau kādu laiciņu esam nomainījuši dzīvošanu eksportostas rajonā pret burvīgo Pārdaugavu, tā tomēr ir un paliek Rīga, tāpēc loģistika ikdienā bērniem braukāt uz Jelgavu būtu stipri sarežģīta. Kārlim (4 gadi) un Krišam, kam apritējis tikai gads, šī problēma varbūt vēl nav tik aktuāla.
– Tad varbūt Rīgas 6. vidusskola?
Ļoti laba skola, piekrītu. Tomēr tikt pāri Daugavai arī nemaz nav tik vienkārši. Un Pārdaugava mums pārāk iepatikusies, lai to mainītu pret Daugavas labo krastu. Bet, ja nopietni, tad skolu ar mūzikas novirzienu es uzskatu par ideālu variantu, kur mācīties.
– Salīdzinot ar bērnu mūzikas skolām?
Vecākiem tas ir daudz vieglāk, jo visas mācības iekļautas vienā skolā, atkrīt problēmas ar manis jau pieminēto «loģistiku».
– Vai tavi dēli izrāda interesi par mūziku?
Pagaidām pilnīgi visi trīs grib kļūt tikai un vienīgi par režisoriem. Lai gan Kārlis šķiet ļoti muzikāls, tomēr pirmā prioritāte viņam ir režisors.
