Nodrebināmies parasti tikai tad, kad atkal noticis kārtējais nežēlības akts. Patiesībā tikai retu dienu izdodas nodzīvot bez noskurināšanās.
Nodrebināmies parasti tikai tad, kad atkal noticis kārtējais nežēlības akts. Patiesībā tikai retu dienu izdodas nodzīvot bez noskurināšanās. Ikdienā murgi ielauzušies reāli – ar regulārām ziņām par vecāku sadismu pret bērniem, ar bērnu nežēlību citam pret citu, pret dzīvniekiem. Līdzīgas ziņas uztveram gandrīz vai materiāli: nedod Dievs, iestāties sava veida perversai atkarībai – iekšējām saspringtām gaidām, kad, kur un kuru no mums piemeklēs vardarbība.
Mūsdienās klaji brutālo un pašu izsmalcinātāko nežēlību piegādā tieši mājās – televīzijas ekrānos. Visas televīzijas programmas piepilda šausmu kliedzieni, vardarbības un seksa ainas. Gandrīz bez bremzēm. Un arvien garākās reklāmas “pauzes” liecina, ka sabiedrību jau ir izdevies pieradināt pie šādām filmām; tās tiek skatītas, ja reiz reklāmdevēji maksā par ētera laiku.
Saturā seklas un pēc formas jēlas filmas, viszemākajam līmenim pieskaņoti raidījumi ēterā pilda tieši tādas pašas funkcijas kā strīdīgais alus veikalu plauktos: principā visi ir vienisprātis, ka arī ar to var nodzerties līdz pelītēm, taču tā ražošana un tirdzniecība ir izdevīga uzņēmējiem. Tieši tāpat kā televīziju bosi un viņus iegrožot tiesīgie politiķi uzspļauj pārējai sabiedrībai: reklāma taču nes peļņu!
Pseidomākslas sēnalu industrija pret mums izturas kā jau pret banānu republikas aborigēniem. Kā tikko nokāpušiem no kokiem, mums jau otro gadu desmitu piedāvā “civilizācijas stikla krelles” – reālistiskus asiņainus skatus un citas zemākās dziņas uzkurinošus biguļus (datorspēles, “smalkus” alkohola surogātus).
Laikam kā jau tiešām no kokiem nokāpuši, mēs to pieņemam. Sak, tāda nu ir globalizācija, kur spruksi. Patiesībā par šādu aizbildināšanos vajadzētu sist pie staba ikvienu politiķi, kas kā zivs tikai plāta muti, kad jālemj par izmaiņām Alkohola aprites likumā vai par elementāras kārtības ieviešanu elektroniskajos informācijas līdzekļos. Jo, piemēram, Šveicē ar likumu aizliegts televīzijā demonstrēt vardarbības skatus, Zviedrijā strikti reglamentēta alkohola lietošana.
Bet pie mums? Šonedēļ pieņemta obligātās ārstēšanas kārtība bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošo vielu lietošanas dēļ. Lūk, kā labā valsts rūpējas par jauno paaudzi!
Pie mums puikas ar videokameru filmē un internetā demonstrē baloža sadedzināšanu. Viens otru piekauj līdz nāvei. Piecpadsmitgadīgu meiteni nežēlīgi nogalina datora dēļ. Valsts televīzijas otrajā kanālā (tā dēvētajā “čatā”) atklāti tiek tiražēti seksuālie pakalpojumi. Bet ko dara valdība? Tā naivi brīnās, jo tikai nupat “atklājušās” vairākas būtiskas normatīvo aktu “nepilnības” attiecībā uz vardarbīga rakstura materiālu izplatīšanu! Tādēļ valdība rīkojusies drosmīgi un vērienīgi: tā vakar… līdz nākamā gada 1. martam pagarinājusi bērnu un ģimenes lietu sekretariātam atvēlēto laiku, kurā jāiesniedz priekšlikumi par vardarbību atainojošu materiālu izplatīšanas ierobežošanu! Taču, protams, jautājums “ir komplicēts”, tāpēc bērnu un ģimenes lietu sekretariāts nolēmis pieprasīt informāciju no Ārlietu ministrijas, kā vardarbīga rakstura materiālu izplatīšana tiek regulēta ārvalstīs. Varbūt vajadzēs dažreiz aizbraukt ārzemju komandējumos. Pēc tam, kas zina, atkal var mainīties valdība, izaugt jauna paaudze…
Līdz tam varēs turpināt bērnam “demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas, videoierakstus, laikrakstus, žurnālus un citus informācijas līdzekļus, tajā skaitā datorspēles, kur propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai”?
