Uz šādām pārdomām mani rosināja Deiva Egersa romāns «Sfēra». Jau no seniem laikiem cilvēki ir domājuši par utopisku sabiedrības modeli, kurā vēlētos dzīvot, vietu, kurā var sasniegt pilnību un iegūt laimi. Par šādu vietu raksta arī romāna autors, taču, vērojot mūsdienu sabiedrības norises interneta pasaulē, šķiet, ka autora radītā dzīves vide nav nemaz tik neiespējama.
Par ko tad ir romāns? Galvenā varone Meja Holande, jauna meitene, beidzot dabūjusi labu darbu pasaules varenākajā interneta kompānijā. Darbavietā jau pirmajā dienā viņa redz, ka nonākusi pilnīgi citā pasaulē. Kas gan nekaiš kompānijas darbiniekiem, ja turpat var sportot, ēst, tikties ar interesantām personībām un pat palikt kopmītnes brīnišķīgajā istabā, ja pēc darba vai kopīga «tusiņa» negribas doties mājās. Un galvenais – visi par tevi interesējas. Tas nekas, ka tev nemitīgi jābūt interneta vidē, jo tā ir tava galvenā komunikācija. Tu tiec vērtēts procentos pēc tā, cik daudz proti šādi sazināties ar citiem visā pasaulē.
Pavisam drīz Meja tiek izsaukta uz kompānijas klīniku, lai uzzinātu, ka visi dati par viņas veselību būs pieejami tiešsaistē. Atliek tikai uzlikt aproci un kopā ar garšīgu dzērienu norīt sensoru. Tagad visi varēs uzzināt viņas sirdsdarbību, miega ilgumu un kvalitāti, gremošanas sistēmas darbību un visu pārējo. Bet tas taču vajadzīgs jaunajai dzīvei. Meja burtiski staro, apciemojot savus vecākus un bijušo draugu, kurš vienīgais cenšas brīdināt, cik trauslai un bīstamai robežai Meja tuvojas.
Mejai ir iespējams palīdzēt vecākiem, iekļaujot viņus Sfēras apdrošināšanas programmā. Vai tas ir tik būtiski, ja arī vecāku mājās tagad ierīkotas novērošanas kameras? Tas jau nav nosodāmi, ja viņas pašas gaitām ārpus kompānijas teritorijas var izsekot jebkurā mirklī. Viņa ir laimīga un atvērta jaunajam, piekrīt kļūt par izmēģinājuma trusīti caurredzamības programmā. Nu viņas gaitas caur kameru var vērot visi ikkatru brīdi. Visa pasaule redz to, ko redz viņa, dzird to, ko dzird viņa. Bet cik tālu tā var iet? Vai par kaut ko neliecina kolēģes un draudzenes Enijas depresija un koma?
Te nu man pārdomas radīja tas, cik mēs šodien no visa, ko darām, ievietojam sociālajos tīklos. Cik daudz par mūsu šodienu varēs atklāt, ieskatoties internetā pēc dažiem gadiem? Cik atvērti mēs tam esam? Vai esam gatavi, ka ikviens jebkurā pasaules malā var ieskatīties mūsu profilā? Varbūt mēs tiekam «aprīti», kā romānā haizivs aprij ēsmu, pa gabaliņam saplosot.
Manuprāt, romāns ir aktuāls un pat noderīgs ikvienam, kas lieto internetu. Vēlos tikai citēt dažas rindas no grāmatas: «Nu jau Meja vairākus mēnešus nebija sazinājusies ar vecākiem, bet tas ir tikai laika jautājums. Drīz viņi atkal atradīs cits citu, jo dzīvo pasaulē, kurā visus pazīst, patiesi un pilnīgi, bez noslēpumiem, kauna un vajadzības lūgt atļauju kaut ko redzēt vai zināt, bez egoistiskās slēpšanās savā pasaulītē – ikviens tās stūrītis nu ir pieejams visiem un vienmēr. Drīz vien to aizstās jauna, cildena atvērtība, mūžīgas gaismas pasaule. Nenovēršamā Pilnība nesīs cilvēcei mieru un vienotību, atstājot pagātnē to haosu un neskaidrības, kas valdīja pasaulē pirms Sfēras.»
Tātad – utopija vai drīza realitāte?
Sadarbībā ar grāmatu apgādu
«Zvaigzne ABC»
