Latvijas firma «LatDanMeha» saviem klientiem organizēja braucienu uz ASV Indiānas un Kentuki štatiem, lai iepazītos ar Amerikas Nacionālo lauksaimniecības izstādi, palūkotos, kā Indianapolisas rūpnīcā top kaltes un kā saimnieko tās zemes fermeri.
Latvijas firma «LatDanMeha» saviem klientiem organizēja braucienu uz ASV Indiānas un Kentuki štatiem, lai iepazītos ar Amerikas Nacionālo
lauksaimniecības izstādi, palūkotos, kā Indianapolisas rūpnīcā top kaltes un kā saimnieko tās zemes fermeri.
Braucienā piedalījās divi Jelgavas rajona zemnieki – Arnis Kancers no Vilces pagasta un Zigmārs Briģis no Zaļenieku pagasta.
Amerikas Nacionālajā lauksaimniecības izstādē abi zemnieki brīnījušies, ka nekur nevarējuši ieraudzīt arklus. Izrādās, ar tādiem agregātiem fermeri zemi neapstrādā. Augsne tiek diskota, apstrādāta ar dziļirdinātājiem un «bezdelīgu» tipa kultivatoriem. Amerikas lauksaimniecības tehnika no Eiropā ražotās atšķiras ar necilāku ārējo izskatu. Vai no tā cieš arī darbu kvalitāte, uzturoties Amerikā tikai nedēļu, bijis grūti spriest.
Galvenais mērķis, kāpēc zemnieki devās tālajā ceļā pāri okeānam, bija nolūkot sev jaunas graudu kaltes. Arnis Kancers jau ir deviņtonnīgās kaltes FFI īpašnieks, bet pagājusī vasara pierādīja, ka, strādājot ar jaudīgu kombainu, šāda kalte ir par mazu. Tāpēc tagad Amerikā nolūkota piecpadsmittonnīga kalte. Slapjajās Latvijas vasarās tā būtu īsti laikā.
Par kaltēm interesējušies un tās pie A.Kancera skatīt braukuši arī kaimiņi no Lietuvas. Taču tam, ka kalte vajadzīga katram graudu audzētājam, Arnis Kancers nepiekrīt. Daudz izdevīgāk ir kooperēties.
Zigmārs Briģis atzina, ka šo kalšu ekspluatācija ir vienkārša: tajās nav sarežģītu detaļu un tās ir izgatavotas no nerūsējoša tērauda. Amerikāņi esot ieinteresēti apgūt Baltijas tirgu, lai pēc tam dotos «iekarot» Krievzemes plašumus.
Brauciena laikā mūsu zemnieki apmeklējuši trīs fermeru saimniecības. katrā no tām apsaimnieko ne mazāk par 1000 hektāriem. Vienā saimniecībā latviešu zemniekiem saimnieks bija atstājis zīmīti, kurā atvainojies par prombūtni un ieteicis visu apskatīt pašiem. Ar strādnieka, meksikāņa, palīdzību viņi to arī izdarījuši.
Mūsu zemnieki Amerikā varējuši pārliecināties par amerikāņu strādīgumu un apzinīgo attieksmi pret darbu. Tur pat katrs sētnieks darbā jūtoties kā mazs priekšnieks. Paši amerikāņi smaidot sacījuši, ka darba laikā viņi patiešām pamatīgi strādājot, nevis tikai atrodoties darbā, kā to dažkārt novērojuši Eiropā. Toties neesot nekas neparasts, ja pēc darba «boss» ar savu padoto krodziņā patērzē un iemalko pa glāzītei.
Abus Zemgales zemniekus pārsteigusi amerikāņu laipnība, nemitīgā apjautāšanās par to, «kā tev iet» un «ko tu dari», kas brīžiem sācis pat kaitināt. Apmēram puse no sastaptajiem cilvēkiem nezinājuši, kur atrodas Latvija. Otra puse zinājuši, ka tā ir valsts Eiropas ziemeļos pie Baltijas jūras.
Kāda ir galvenā atziņa, redzot saimniekošanu okeāna viņā krastā, štatos, kas atrodas klimatiskajā joslā, kurā audzē galvenokārt kukurūzu un soju?
– Latvijā vajadzētu ievest kukurūzu no Amerikas, tad latviešu zemniekiem vairs nebūtu jāapgrūtina sevi ar graudu audzēšanu. Ar kukurūzu varētu barot cūkas un tādējādi sekmīgi realizēt Krištopana kunga uzsākto «cūku politiku», – ar ironijas piedevu sacīja Arnis Kancers.
